Vācu ideālisms
Vācu ideālisms ir filozofijas virziens, kas attīstījās 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā Vācijā. Tas balstās uz ideju, ka realitāte būtībā ir saistīta ar apziņu, prātu vai garu, un ka pasauli nevar pilnībā izprast neatkarīgi no subjekta uztveres.
Vācu ideālisms radās kā reakcija uz Imanuela Kanta filozofiju, īpaši viņa mēģinājumu saskaņot empīrismu un racionālismu. Kanta darbi iedvesmoja turpmākos filozofus attīstīt ideju par to, ka prāts aktīvi strukturē pieredzi.
Realitāte nav neatkarīga no apziņas, bet ir ar to cieši saistīta.
Galvenie vācu ideālisma pārstāvji ir Johans Gotlībs Fihte, Frīdrihs Vilhelms Jozefs Šellings un Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis. Katrs no viņiem attīstīja atšķirīgu pieeju ideālismam:
- Johans Gotlībs Fihte uzsvēra “Es” (subjekta) aktīvo lomu realitātes radīšanā. Viņš uzskatīja, ka pasaule ir atkarīga no apziņas darbības.
- Frīdrihs Vilhelms Jozefs Šellings centās apvienot dabas un gara filozofiju, uzskatot, ka daba un apziņa ir vienas realitātes izpausmes.
- Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis izstrādāja dialektikas metodi, kurā attīstība notiek caur pretrunu un to pārvarēšanu. Viņa sistēmā realitāte tiek saprasta kā absolūtā gara attīstības process.
Vācu ideālisms ir cieši saistīts ar tādiem jēdzieniem kā metafizika, epistemoloģija un dialektika, un tas būtiski ietekmēja turpmāko filozofijas attīstību.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vācu ideālisms.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
|