Vācu izcelsmes amerikāņi

Vācu izcelsmes amerikāņi
Deutschamerikaner

Visi iedzīvotāji
44,978,546 (13.57%)
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
ASV Visā valstī, īpaši: Vidusrietumos, Pensilvānijā, Ņujorkas ziemeļos, Kolorādo, Dienvidrietumos, Klusā okeāna ziemeļrietumos
Valodas
angļu, vācu
Reliģijas
51% protestanti (īpaši luterāņi, reformāti, anabaptisti) 26% katoļi <1% jūdaisti 16% citi / neticīgie

Vācu izcelsmes amerikāņi (vācu: Deutschamerikaner) ir amerikāņi, kuriem ir pilnībā vai daļēji vācu izcelsme.

Saskaņā ar ASV Tautas skaitīšanas biroja datiem no 2022. gada, vācu izcelsmes amerikāņi veido aptuveni 41 miljonu cilvēku, kas ir aptuveni 12% no ASV iedzīvotāju skaita. Šis skaitlis ir samazinājies, salīdzinot ar 2012. gada tautas skaitīšanu, kad 50,7 miljoni amerikāņu identificējās ar vācu izcelsmi. Tautas skaitīšana ļauj sadalīt šo kopējo skaitli divās kategorijās. 2020. gada tautas skaitīšanā aptuveni divas trešdaļas no tiem, kas identificējās kā vācieši, arī norādīja citu izcelsmi, bet viena trešdaļa norādīja tikai vācu izcelsmi. Vācu izcelsmes amerikāņi veido aptuveni trešdaļu no kopējā vācu izcelsmes cilvēku skaita pasaulē.

Pirmās nozīmīgās vācu imigrantu grupas ieradās Britu kolonijās 1670. gados, un tās galvenokārt apmetās Pensilvānijā, Ņujorkā un Virdžīnijā. Vēlāk Francijas Misisipi kompānija pārvietoja tūkstošiem vāciešu uz toreizējo Vācu piekrasti (German Coast), kas atradās Orleānas teritorija mūsdienu Luiziānā, laika posmā no 1718. līdz 1750. gadam. Imigrācija uz ASV strauji pieauga 19. gadsimtā.

Pensilvānijā, kurā dzīvo 3,5 miljoni vācu izcelsmes cilvēku, ir lielākais vācu amerikāņu iedzīvotāju skaits ASV. Tur arī atrodas viena no šīs grupas pirmajām apmetnēm — Germantauna (Germantown), kas mūsdienās ir Filadelfijas daļa un tika dibināta 1683. gadā. Germantauna ir arī Amerikas verdzības atcelšanas kustības dzimtene — tā aizsākās tur 1688. gadā. Germantauna bija arī Germantaunas kaujas vieta Amerikas revolūcijas laikā, kad 1777. gada 4. oktobrī Britu armija Viljama Hava (William Howe) vadībā cīnījās pret Kontinentālo armiju Džordža Vašingtona vadībā.

Vācu izcelsmes amerikāņus koloniju laikmeta Britu Amerikā piesaistīja bagātīgā zeme un reliģiskā brīvība, kas nebija Vācijā, kur iedzīvotāji cieta no zemes trūkuma un reliģiskas vai politiskas apspiešanas. Daudzi ieradās, meklējot reliģisko vai politisko brīvību, citi — ekonomiskas iespējas, kas bija lielākas nekā Eiropā, un vēl citi vēlējās sākt dzīvi no jauna Jaunajā pasaulē. Tie, kas ieradās pirms 1850. gada, lielākoties bija zemnieki, kuri meklēja auglīgāko zemi, kur viņu intensīvās lauksaimniecības metodes varētu dot augļus. Pēc 1840. gada daudzi apmetās pilsētās, kur izveidojās vāciski runājoši rajoni.

Vācu izcelsmes amerikāņi ieviesa ASV pirmos bērnudārzus, iepazīstināja ar Ziemassvētku eglīti un ieviesa tādus mūsdienās populārus ēdienus kā hotdogs un hamburgeri Amerikā.

Lielākā daļa vācu izcelsmes cilvēku ir pilnībā pārņēmuši amerikāņu kultūru; mazāk nekā pieci procenti runā vāciski. ASV pastāv daudzas vācu-amerikāņu biedrības un notiek dažādi svētki, kas godina vācu mantojumu — viens no pazīstamākajiem ir Vācu-amerikāņu Štūbena parāde Ņujorkā, kas notiek katra septembra trešajā sestdienā. Populāri ir arī Oktoberfest svētki un Vācu-amerikāņu diena. Lieli ikgadēji pasākumi notiek Čikāgā, Sinsinati, Milvoki, Pitsburgā, Sanantonio un Sentluisā. Pastāv arī jēdziens Vācu josta — teritorijas ar pārsvarā vācu amerikāņu iedzīvotājiem, kas stiepjas pāri ASV ziemeļu daļai no austrumu štata Pensilvānijas līdz Oregonas piekrastei rietumos.

Līdztekus vēsturiskajiem ieceļotājiem, vēl aptuveni 190 000 pastāvīgo iedzīvotāju no Vācijas dzīvoja ASV 2025. gadā.

Valoda

Pēc divām vai trim paaudzēm lielākā daļa vācu izcelsmes amerikāņu pieņēma vispārpieņemtās amerikāņu paražas — dažas no kurām viņi paši ievērojami ietekmēja — un pārgāja uz angļu valodu. Kā secina viens pētnieks: "Pārliecinoši pierādījumi... norāda, ka vācu-amerikāņu skolas bija divvalodīgas skolas jau krietni (iespējams, veselu paaudzi vai vairāk) pirms 1917. gada, un ka vairums skolēnu jau kopš 1880. gadiem, visticamāk, bija bilingvāli ar dominējošo angļu valodu."

Līdz 1914. gadam vecākā paaudze vēl apmeklēja vāciski noturētus dievkalpojumus, savukārt jaunākie devās uz angļu valodas dievkalpojumiem (luterāņu, evaņģēliskajās un katoļu draudzēs). Vācu paroģiju skolās bērni savā starpā runāja angliski, lai gan dažas stundas tika pasniegtas vācu valodā. 1917.—1918. gadā, pēc tam, kad ASV iestājās Pirmajā pasaules karā Antantes pusē, gandrīz visi vācu valodas mācību kursi tika pārtraukti, tāpat kā vairums vācu valodas dievkalpojumu.

Saskaņā ar 2000. gada tautas skaitīšanu, aptuveni 1,5 miljoni amerikāņu mājās vēl runāja vāciski. Laikā no 1860. līdz 1917. gadam vācu valoda bija plaši izplatīta vācu kvartālos. Ir populārs, bet nepareizs apgalvojums, ko dēvē par Mīlenberga leģendu, ka vācu valoda gandrīz kļuvusi par oficiālo ASV valodu. Šāds priekšlikums nekad nav pastāvējis. ASV nav oficiālas valsts valodas, taču kara laikā vācu valodas lietošana tika stingri atturēta, un tā daudzviet izzuda no ikdienas lietojuma.

Apmēram 1890. gadā Viskonsinā un Ilinoisā notika asas cīņas par priekšlikumiem pārtraukt vācu valodas kā galvenās mācību valodas lietošanu valsts un konfesionālajās skolās. Bennetta likums bija ļoti pretrunīgs Viskonsinas likums, kas tika pieņemts 1889. gadā, un tas noteica, ka visos valsts un privātajos pamatskolas un vidusskolas priekšmetos jāizmanto angļu valoda. Tas būtiski ietekmēja štata daudzās vācu valodas skolas (kā arī dažas norvēģu skolas), un tas tika asi kritizēts vācu-amerikāņu kopienās. Vācu katoļi un luterāņi uzturēja plašas konfesionālo skolu sistēmas, taču likums nozīmēja, ka vāciski runājošie skolotāji būs jāaizstāj ar bilingvāliem vai arī skolas jāslēdz.

Vācieši izveidoja koalīciju starp katoļiem un luterāņiem, ko vadīja Demokrātiskā partija, un valodas jautājums noveda pie pārliecinošas demokrātu uzvaras vēlēšanās, pēc kā republikāņi šo jautājumu pameta līdz Pirmajam pasaules karam. Līdz 1917. gadam gandrīz visas skolas mācīja angliski, bet vācu valodas kursi vēl bija sastopami reģionos ar lielu vāciešu īpatsvaru — līdz arī tie tika pastāvīgi pārtraukti.

Līdz pat mūsdienām vāciski runājošus cilvēkus ASV joprojām var sastapt starp sen izveidotām anabaptistu grupām — Vecās kārtības amiši un lielākā daļa Vecās kārtības menonītu runā penisilvāņu vācu valodā (vai Bernes vācu vai Elzasas vācu dialektā, ko lieto neliela daļa amišu), kā arī dažādā mērā lieto arī augšvācu valodu (lai gan parasti viņi brīvi pārvalda angļu valodu). Visi huterīti runā huterītu vācu valodā, un daudzi tā sauktie "krievu menonīti" runā plautdīčā — Lejasvācu dialektā, kas sākotnēji nāk no Dancigas apkārtnes. Visi trīs amišu dialekti, kā arī huterītu vācu valoda joprojām tiek nodota visiem grupas bērniem, kamēr plautdīča runātāji daudz biežāk pāriet uz angļu valodu.

Vēl viena vāciski runājoša grupa atrodama Amana kolonijās Aiovā; saskaņā ar tīmekļa vietni Statistical Atlas, visi Austrumamanas iedzīvotāji mājās runā vāciski, un tikai 67,7% spēj runāt angliski "ļoti labi".

Vācieši no Krievijas Impērijas

Vācieši no Krievijas bija vistradicionālākie no vāciski runājošajiem imigrantiem. Tie bija vācieši, kuri paaudzēm dzīvoja Krievijas Impērijā, īpaši gar Volgas upi un Melnās jūras reģionā. Viņu senči bija ieradušies no dažādām vāciski runājošām zemēm pēc Katrīnas Lielās uzaicinājuma 1762. un 1763. gadā, lai apmācītu un ieviestu attīstītākas vācu lauksaimniecības metodes Krievijas laukos. Viņiem tika solīta iespēja praktizēt savas kristīgās konfesijas, saglabāt savu kultūru un valodu, kā arī imunitāte pret iesaukšanu armijā viņiem un viņu pēcnācējiem.

Laikam ejot, Krievijas monarhija pakāpeniski samazināja šo etnisko vāciešu relatīvo autonomiju. Iesaukšana armijā tika atjaunota; tas īpaši kaitēja menonītiem, kuri piekopj pacifismu. 19. gadsimtā spiediens no Krievijas valdības asimilēties kultūras ziņā pieauga. Daudzi vācieši no Krievijas bija spiesti emigrēt, lai izvairītos no iesaukšanas un saglabātu savu kultūru. Līdz 1900. gadam apmēram 100 000 pārcēlās uz Ameriku, galvenokārt apmetoties Lielajos līdzenumos.

Negatīvi ietekmēti no viņu tiesību pārkāpumiem un kultūras vajāšanas Krievijā, vācieši no Krievijas, kuri apmetās Amerikas ziemeļu vidienē, sevi uzskatīja par apspiestu etnisko grupu, kas atšķīrās gan no krievu izcelsmes amerikāņiem, gan no vāciešiem, kuri bija emigrējuši no Vācijas zemēm. Viņi apmetās cieši saistītās kopienās, saglabāja vācu valodu un kultūru, audzināja lielas ģimenes, cēla vācu stilā veidotas baznīcas, savus mirušos apglabāja raksturīgās kapsētās ar čuguna pieminekļiem un dziedāja vācu korāļus. Daudzi zemnieki specializējās cukurbiešu un kviešu audzēšanā — kultūrās, kas joprojām ir nozīmīgas Lielo līdzenumu reģionā.

Pirmā pasaules kara laikā viņu identitāte tika apdraudēta pretvācu noskaņojuma dēļ. Līdz Otrajam pasaules karam vācu valoda, ko iepriekš lietoja līdzās angļu valodai arī oficiālās lietās, sāka strauji izzust. Mūsdienās vācu valoda tiek saglabāta galvenokārt caur dziedāšanas grupām, ēdienu receptēm un izglītību. Lai gan lielākā daļa Krievijas vāciešu pēcteču runā galvenokārt angliski, daudzi izvēlas mācīties vācu valodu, lai atjaunotu saikni ar savu kultūras mantojumu. Vācieši no Krievijas bieži lieto aizguvumus, piemēram, Kuchen kūkas apzīmēšanai. Neskatoties uz valodas zaudējumu, šī etniskā grupa joprojām ir atšķirīga un ir atstājusi paliekošu ietekmi uz Amerikas rietumiem.

Mūziķis Lorencs Velks (1903—1992) kļuva par ikonisku personību vācu-krievu kopienā Ziemeļu Lielajos līdzenumos — viņa veiksmes stāsts simbolizēja Amerikas sapni.

Pasaules kari

Pirmā pasaules kara pretvācu noskaņojums

Pirmā pasaules kara laikā vācu izcelsmes amerikāņi bieži tika apsūdzēti par simpātijām pret Vācijas Impēriju. Bijušais ASV prezidents Teodors Rūzvelts nosodīja "hifenizēto amerikānismu", uzstājot, ka dubultā lojalitāte kara laikā nav pieļaujama. Neliela minoritāte pauda atbalstu Vācijai, piemēram, H. L. Menkens. Tāpat Hārvardas psiholoģijas profesors Hugo Mīnsterbergs pārtrauca savus centienus būt starpniekam starp ASV un Vāciju, pilnībā nostājoties vācu puses pusē.

Pastāvēja arī pretvācu histērija, piemēram, mācītāja Edmunda Kaisera noslepkavošana. Tieslietu departaments sastādīja visu vācu pilsoņu sarakstu, aptuveni 480 000 cilvēku, no kuriem vairāk nekā 4000 tika ieslodzīti 1917.—1918. gadā. Apsūdzības ietvēra spiegošanu Vācijas labā vai atbalstu vācu kara centieniem. Tūkstošiem tika piespiesti iegādāties kara obligācijas, lai pierādītu savu lojalitāti. Sarkanais Krusts aizliedza cilvēkiem ar vācu uzvārdiem pievienoties organizācijai, baidoties no sabotāžas. Kādu cilvēku pūlis nogalināja — vācu izcelsmes amerikānis Roberts Prāgers tika izvilkts no cietuma Kolinsvilā, Ilinoisā, kā aizdomās turētais spiegs un linčots.

Minesotas mācītājs tika aplipināts ar darvu un spalvām, kad tika dzirdēts vācu valodā lūdzamies kopā ar mirstošu sievieti. Vācu amerikāņu lojalitāte tika apšaubīta vēl vairāk pēc notikumiem, piemēram, vācu sprādziena Black Tom salā un ASV iesaistīšanās karā. Daudzi vācu amerikāņi tika arestēti par atteikšanos dot zvērestu ASV.

Kara histērija noveda pie vācu nosaukumu izņemšanas no sabiedriskās telpas — piemēram, ielu un uzņēmumu nosaukumu maiņas. Skolas sāka izslēgt vai atturēt no vācu valodas mācīšanas. Čikāgā Frederiks Štoks uz laiku atkāpās no Čikāgas simfoniskā orķestra diriģenta amata, līdz pabeidza savu naturalizācijas procesu.

Orķestri aizstāja vācu komponistu, piemēram, Vāgnera, mūziku ar franču komponistu Berliozu. Sinsinati sabiedriskajai bibliotēkai tika lūgts no plauktiem izņemt visas vācu grāmatas. Ielas ar vācu nosaukumiem tika pārdēvētas. Berlīnes pilsēta Mičiganā tika pārdēvēta par Mārnu, par godu tiem, kuri cīnījās Mārnas kaujā.

Aiovā 1918. gadā tika izsludināta Bābeles proklamācija, ar kuru gubernators aizliedza izmantot jebkādas svešvalodas skolās un sabiedriskās vietās. Nebraskā tika aizliegta mācīšana jebkurā valodā, izņemot angļu, taču ASV Augstākā tiesa šo aizliegumu atzina par nelikumīgu 1923. gadā lietā Meyer v. Nebraska.

Vācu amerikāņu reakcija uz šiem spiedieniem bieži bija vācu uzvārdu amerikanizēšana (piemēram, Schmidt → Smith, Müller → Miller) un vācu valodas lietošanas ierobežošana sabiedriskajās vietās, īpaši baznīcās.

Otrais pasaules karš

Marlēna Dītriha paraksta kareivja ģipša pārsēju (Beļģija, 1944)

Laikā no 1931. līdz 1940. gadam uz ASV pārcēlās 114 000 vāciešu, no kuriem daudzi — tostarp Nobela prēmijas laureāts Alberts Einšteins un rakstnieks Ērihs Marija Remarks — bija vācu ebreji vai pretnacistiski noskaņoti vācieši, kas bēga no valdības vajāšanām.

Aptuveni 25 000 cilvēku kļuva par maksājošiem biedriem pronacistiskajā Vācu-amerikāņu savienībā pirmskara gados. Kara laikā vācu izcelsmes ārzemnieki tika uztverti ar aizdomām un piedzīvoja diskrimināciju, taču, salīdzinot ar japāņu izcelsmes amerikāņiem, šie aizspriedumi un ierobežojumi viņus skāra mazāk.

1940. gada Ārzemnieku reģistrācijas likums noteica, ka 300 000 ASV dzīvojošiem vācu pilsoņiem jāreģistrējas federālajā valdībā, kā arī ierobežoja viņu ceļošanas un īpašumtiesību iespējas. Pamatojoties uz joprojām spēkā esošo 1798. gada Ārzemju ienaidnieku likumu, ASV valdība internēja gandrīz 11 000 vācu pilsoņu laika posmā no 1940. līdz 1948. gadam. Šajos procesos notika pilsoņu tiesību pārkāpumi.

Nezināms skaits cilvēku tika uzskatīti par "brīvprātīgajiem internētajiem", jo pievienojās saviem laulātajiem vai vecākiem nometnēs, taču viņiem netika atļauts tās atstāt.

Daudzi amerikāņi ar vācu izcelsmi ieņēma vadošus amatus kara laikā, tostarp ģenerālis Dvaits Eizenhauers, admirālis Česters Nimitcs un USAAF ģenerālis Karls Spācs. Prezidents Franklins Rūzvelts par savu personīgo pārstāvi iecēla Vendeliju Vilkiju, republikāni, kurš bija kandidējis pret viņu 1940. gada vēlēšanās.

Vācu amerikāņi ar labām vācu valodas zināšanām bija svarīgs resurss kara izlūkdienestiem — viņi kalpoja kā tulki un spiegi ASV labā. Kara laikā vācu izcelsmes amerikāņos nostiprinājās izteikta patriotiska un proamerikāniska attieksme, jo tikai nedaudzi vēl uzturēja saikni ar tālajiem radiniekiem vecajā dzimtenē.

Mūsdienās

Pēc Otrā pasaules kara miljoniem etnisko vāciešu tika piespiedu kārtā izraidīti no savām mājām Centrālās un Austrumeiropas teritorijās, kuru robežas tika pārskatītas pēc kara. Šīs teritorijas ietvēra Padomju Savienību, Poliju, Čehoslovākiju, Rumāniju, Ungāriju un Dienvidslāviju. Lielākā daļa pārcēlās uz Vāciju, bet citi kļuva par bēgļiem un 1940. gadu beigās ieradās ASV, kur izveidoja kultūras centrus savās jaunajās mājvietās.

Piemēram, daļa Donavas švābu — etniskie vācieši, kuri pēc apmešanās Ungārijā un Balkānos bija saglabājuši vācu valodu un paražas — pēc kara emigrēja uz ASV.

Pēc 1970. gada pretvācu noskaņojums, ko bija izraisījis Otrais pasaules karš, pakāpeniski izzuda. Mūsdienās vācu izcelsmes amerikāņi, kas imigrējuši pēc kara, neatšķiras no citām Rietumeiropas imigrantu grupām ASV. Vācu-amerikāņu kopiena atbalstīja Vācijas atkalapvienošanos 1990. gadā.

1990. gada ASV tautas skaitīšanas laikā 58 miljoni amerikāņu apgalvoja, ka viņiem ir pilnīga vai daļēja vācu izcelsme. Saskaņā ar 2005. gada American Community Survey, 50 miljoniem amerikāņu bija vācu saknes. Vācu izcelsmes amerikāņi veidoja 17% no kopējā ASV iedzīvotāju skaita un 26% no ne-spāņu izcelsmes baltādaino iedzīvotāju daļas.

Skatīt arī

• Īru izcelsmes amerikāņi
• Angļu izcelsmes amerikāņi

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vācu izcelsmes amerikāņi.

• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)