Vārtu sargāšana (plašsaziņa)

Vikipēdijas lapa

Vārtu sargāšana[nepieciešama atsauce] (angļu: Gatekeeping) ir informācijas izplatīšanas filtrēšana ar publikācijām, pārraidēm, internetu vai citiem mediju kanāliem. Vārtu sargāšanas akadēmiskā teorija ir izveidota vairākos studiju virzienos, tai skaitā komunikācijas studijās, žurnālistikā, politoloģijā un socioloģijā.[1] Teoriju ieviesa sociālais psihologs Kurts Lūins (Kurt Lewin) 1943. gadā.[2] Vārtu sargāšana ir sastopama visos mediju struktūras līmeņos — sākot ar reportieri, kurš izvēlas, kādus avotus iekļaut stāstā, līdz redaktoram, kurš izlemj, kuri stāsti tiks drukāti vai reportēti. Tajā ir iesaistīti mediju platformu īpašnieki un pat reklāmdevēji.

Definīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārtu sargāšana ir process, kurā mediji filtrē informāciju sabiedrībai. Pēc Pamelas Šūmeikeres (Pamela Shoemaker) un Tima Vosa (Tim Vos) teiktā, vārtu sargāšana ir "neskaitāmu informācijas daļiņu izciršanas un izkopšanas process, lai izveidotu ierobežotu ziņojumu skaitu, kas katru dienu sasniedz cilvēkus, un tā ir centrālā plašsaziņas līdzekļu loma mūsdienu publiskajā dzīvē. [...] Šis process nosaka ne tikai to, kāda informācija ir izvēlēta, bet arī to, kāds būs ziņojumu, piemēram, ziņu, saturs un raksturs."[3]

Process[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai izmantotu savu “novērošanas” funkciju, katra ziņu medija redzeslokā ik dienu reportieri, aģentūras un dažādi citi avoti nogādā ļoti lielu stāstu daudzumu. Vairāku praktisko apsvērumu dēļ jebkuram medijam ir pieejams tikai ierobežota daudzuma laiks vai vieta savam ikdienas pārraidēm, rādot ziņas savai auditorijai. Atlikusī vieta ir jāvelta reklāmām vai citam saturam. Jebkurā ziņu uzņēmumā eksistē ziņu perspektīva, subkultūra, kas iekļauj saliktu kritēriju kopumu, ar kuru palīdzību tiek izvērtēti konkrēti ziņu stāsti — kritēriji, kuri ir pamatoti uz medija ekonomiskajām vajadzībām, organizācijas politiku, ziņu vērtības definējumu, priekšstatiem par attiecīgās auditorijas raksturu un uzskatiem par ceturtās varas žurnālistu pienākumiem. Šo ziņu perspektīvu un tās saliktos kritērijus izmanto redaktori, ziņu režisori un citi personāla locekļi, kuri izvēlas ierobežotu skaitu ziņu stāstu, kurus parādīt publikai. Tad viņi “iekodē” tos tādos veidos, kas atbilst medija prasībām un auditorijas gaumei. Tādējādi ziņu uzņēmuma personāla locekļi kļūst par vārtu sargātājiem, ļaujot daļai stāstu iziet caur sistēmai, bet pārējos nelaižot iekšā. Tas limitē, kontrolē un veido publikas zināšanas par faktiskā notikuma kopumu, kurš notiek realitātē."[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Barzilai-Nahon, Karine (2009). "Gatekeeping: A critical review". Annual Review of Information Science and Technology 43: 433–478.
  2. Lewin, Kurt (1938). "Forces behind food habits and methods of change". Bulletin of the National Research Council 108: 35–65.
  3. Pamela J.; Tim P. Shoemaker; Vos. Gatekeeping Theory. New York : Routledge, 2009. ISBN 0415981395.
  4. Melvin; Margaret DeFleur; DeFleur. Mass Communication Theories: Explaining Origins, Processes, and Effects. Allyn & Bacon, 2009.