Vēlīnais antīkais laikmets

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Četri tetrarhi
Nīkajas koncils

Vēlīnais antīkais laikmets ir vēsturnieku apzīmējums laikmetam, kura laikā Romas impērijas teritorijā notika pāreja no klasiskā antīkā laikmeta uz viduslaikiem. Šim laikmetam parasti pieskaita laika posmu no 3. līdz 8. gadsimtam, sākot ar laiku, kad Romā beidzās trešā gadsimta krīze, līdz islāma iekarojumu laikam.

Termins tiek izmantots, lai uzsvērtu, ka antīkā kultūra nevis sabruka un tika pilnībā aizvietota, bet gan vairāku gadsimtu laikā tā mainījās, radot viduslaiku kultūru. Šajā laikā antīko grieķu-romiešu kultūru papildināja ģermāņu paražas un kristietība, veidojot mūsdienu Eiropas pamatus. No latīņu valodas sāka veidoties romāņu valodas.

Sākot ar Diokletiāna valdīšanu sākās impērijas dalīšana rietumu un austrumu daļās, kā arī imperatora varas dalīšana. 4. gadsimtā nodibināja jaunu imperiālo galvaspilsētu Konstantinpoli, un kristietība pakāpeniski kļuva par valsts reliģiju. 5.gadsimta Lielās tautu staigāšanas rezultātā Rietumromas impērija sadalījās barbaru karalistēs un beidza pastāvēt. 6. gadsimtā Justiniāns Lielais daļēji atjaunoja impērijas teritoriālo vienotību, taču līdz ar musulmaņu invāzijas sākumu 7. gadsimtā aizsākās Austrumromas norieta laiks. No nestabilajām barbaru karalistēm rietumos izveidojās Kārļa Lielā franku impērija.

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajos gadsimtos antīkajā pasaulē notika pāreja uz kristietību, kuru pieņēma arī iebrukušās barbaru tautas. Konstantīns Lielais 312. gadā pieņēma kristietību un legalizēja to. 325. gadā notika pirmais Nīkajas koncils, kas pieņēma ticības apliecinājumu. Gadsimta beigās Teodisijs Lielais padarīja kristietību par oficiālo valsts reliģiju, tādējādi izbeidzot antīko reliģijas pasauli ar tās daudzajiem dieviem.

Kristietībā notika sektu cīņas par teoloģiskās dogmas jautājumiem un reliģisko svētku datumiem. Daļēji sabrukušo impērijas administratīvo maģistrātu sistēmu sāka aizvietot baznīcas administrācijas tīkls, senajām bazilikām kļūstot par baznīcām. Novēršanos no pasaulīgajiem labumiem simbolizēja 3. gadsimtā aizsākusies monasticisma kustība, kas lielā mērā ietekmēja visu reliģiju un ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Pilsētu sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikmetu iezīmē ievērojams iedzīvotāju skaita samazinājums, un seno pilsētu urbanizētās pasaules sabrukums. Starptautisko tirdzniecību aizvietoja vietējie tirgi un naturālā saimniecība. Antīkā laikmeta lielās pilsētas cieta no regulārajiem romiešu pilsoņu kariem un barbaru iebrukumiem, samazinājās iedzīvotāju skaits un pilsētu varenība. Romas iedzīvotāju skaits šajos gadsimtos samazinājās no 800 000 līdz 30 000. Lielos laukumus un ēkas aizbūvēja ar mazākām celtnēm, seno mūru aizsardzībā pilsētnieki sāka iekopt dārzus un ganīt lopus. Daudzie kari un līdzekļu trūkums noveda pie akveduktu sistēmas sabrukuma.

Austrumromas impērijā 541. gadā izcēlās postošs mēris, kas īpaši skāra lielās pilsētas un samazināja tirdzniecības aktivitāti. Iedzīvotāji pameta izpostītās pilsētas un drošībai pārcēlās uz kalnainākiem apgabaliem, veidojot nocietinātas apmetnes. Jaunās barbaru karalistes gandrīz nepārtraukti karoja ar saviem kaimiņiem, vai arī tajās notika cīņas par troni, tāpēc tajās neveidojās patstāvīgas galvaspilsētas, jo karaļi regulāri mainīja apmešanās vietu.

Māksla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antīkā reālisma vietā nāca daudz stilizētāks un vienkāršotāks cilvēka formu attēlojums. Ķermeņa skaistuma vietā uzsvars tika likts uz garīgo realitāti, sākās ikonu glezniecība. Brīvi stāvošo skulptūru vietā nāca reljefi un glezniecības vietā mozaīkas. Galvenās mākslinieku tēmas saistījās ar reliģiskiem notikumiem un Kristus attainošanu.