Vēsturiskais materiālisms

Vēsturiskais materiālisms ir filozofiska un sociālteorētiska pieeja, kas veido marksisma vēstures un sabiedrības analīzes pamatu. Tā skaidro sabiedrības attīstību, balstoties uz materiālajiem dzīves apstākļiem, īpaši uz ražošanas veidu, ekonomiskajām attiecībām un to pārmaiņām laika gaitā.

Vēsturiskais materiālisms balstās uz pieņēmumu, ka sabiedrības attīstības noteicošais faktors ir materiālā ražošana un ar to saistītās sociālās attiecības, nevis idejas, reliģija vai individuālā apziņa. Cilvēku domāšana, kultūra, tiesības un politiskās institūcijas tiek uzskatītas par atvasinātām no sabiedrības ekonomiskās struktūras.

Vēsturiskā materiālisma pamatkoncepcija ir bāzes un virsbūves teorija. Sabiedrības ekonomiskā bāze (ražošanas spēki un ražošanas attiecības) nosaka virsbūvi — politiku, tiesības, ideoloģiju, reliģiju un kultūru. Lai gan virsbūve var ietekmēt bāzi, izšķirošā loma attīstībā tiek piedēvēta tieši ekonomiskajām attiecībām.

Vēsturiskā materiālisma ietvaros sabiedrības attīstība tiek skatīta kā likumsakarīgs process, kurā notiek secīga sabiedriski ekonomisko formāciju maiņa:

• pirmatnējā kopiena
• verdzība
• feodālisms
• kapitālisms
• sociālisms
• komunisms

Katru formāciju raksturo noteikts ražošanas veids un šķiru struktūra. Attīstības dzinējspēks ir šķiru cīņa — konflikts starp sociālajām grupām ar pretējām ekonomiskajām interesēm, piemēram, starp vergturiem un vergiem, feodāļiem un dzimtcilvēkiem, kapitālistiem un strādniekiem.

Vēsturiskajā materiālismā liela nozīme tiek piešķirta ražošanas spēku attīstībai. Kad esošās ražošanas attiecības sāk kavēt šo spēku tālāku attīstību, rodas sociālas pretrunas, kas var novest pie revolūcijām un jaunas sabiedriskās formācijas izveides.

Līdzīgi kā dialektiskais materiālisms, arī vēsturiskais materiālisms izmanto dialektisko pieeju, uzsverot pretrunu nozīmi un sabiedrības attīstību kā dinamisku un vēsturiski mainīgu procesu. Tomēr tā uzmanības centrā galvenokārt ir sociālie un ekonomiskie procesi, nevis vispārējie dabas likumi.

Vēsturiskais materiālisms ir ticis plaši kritizēts, īpaši par ekonomisko determinismu un par nepietiekamu uzmanību kultūras, ideju un indivīda lomas nozīmei vēsturē. Kritiķi no veberisma, kritiskās teorijas un postmodernisma perspektīvas norāda, ka sabiedrības attīstību nevar pilnībā reducēt uz ekonomiskajiem faktoriem.

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)