Vļoras karš

Vļoras karš bija militārs konflikts starp Itālijas Karalisti un Albānijas kņazisti, kura laikā albāņu spēki veiksmīgi pretojās Itālijas mēģinājumiem saglabāt kontroli pār Albānijas dienvidu daļu, galvenokārt Vļoras pilsētu un tās apkārtni. Karš ilga no 1920. gada maija līdz augustam un beidzās ar itāļu spēku atkāpšanos.

Vēsture

Pēc Pirmā pasaules kara beigām 1918. gadā Itālija okupēja vairākas Albānijas teritorijas, tai skaitā Vļoru un Sazani salu, cerot tās saglabāt saskaņā ar Londonas līgumu (1915) un Titoni—Venizelos vienošanos (1919). Tomēr albāņu iedzīvotāji pret šo okupāciju izrādīja aktīvu pretestību, jo tas draudēja ar Albānijas suverenitātes zaudēšanu.

1920. gada 4. jūnijā albāņu spēki uzsāka plašu uzbrukumu Itālijas garnizoniem Vļoras apkārtnē. Albāņu partizāni, kurus vadīja Ahmets Zogu un citi nacionālie līderi, ar geriljas taktiku un vietējo iedzīvotāju atbalstu spēja radīt ievērojamus zaudējumus itāļiem. Itālijas armija, lai gan labāk aprīkota, nebija gatava ilgstošam partizānu karam un nespēja efektīvi kontrolēt reģionu.

Līdz 1920. gada augustam Itālija saprata, ka konflikts ir neizdevīgs un piekrita sarunām. 2. augustā tika parakstīts Tirānas protokols, kas paredzēja Itālijas spēku izvešanu no Albānijas, atstājot tikai Sazani salu.

Vļoras kara rezultātā Albānija saglabāja savu neatkarību un pirmo reizi pēc Pirmā pasaules kara nostiprināja starptautisko atzīšanu. Šis notikums tika uzskatīts par lielu nacionālo panākumu un lika pamatus turpmākajām Albānijas valsts stiprināšanas iniciatīvām.

Miera līgums

Pēc trīs mēnešus ilgušām cīņām tika parakstīts miera līgums starp Itāliju un Albāniju, saskaņā ar kuru Itālijas valdība apņēmās:

Atzīt Albānijas neatkarību, teritoriālo integritāti un suverenitāti robežās, kas tika noteiktas 1913. gada Londonas konferencē.
Atcelt 1917. gadā izveidoto protektorātu, pilnībā atteikties no pretenzijām uz Vļoras pilsētu un tās apkārtni, kā arī no jebkādas mandāta izveides Albānijā.
Izvest karaspēku ne tikai no Vļoras un tās apkārtnes, bet arī no visas Albānijas teritorijas. Tajā pašā laikā itāļi saglabāja kontroli pār Sazani salu, Lingeštas (Gjuhēzës) un Treportas zemesragiem (lai kontrolētu Vļoras līci) ar tiesībām būvēt nocietinājumus, kā arī nelielu garnizonu Škodrā.
Veikt karagūstekņu apmaiņu ar Albāniju un atbrīvot visus ieslodzītos saskaņā ar amnestiju.

Turpmākās darbības

1920. gada decembrī Albānija tika pieņemta Tautu Savienībā.

1924. gada jūnijā valstī notika demokrātiski orientēta revolūcija Fans Noli vadībā, taču jau decembrī to apspieda Ahmeds Zogu, kurš ar Serbijas atbalstu atguva varu, 1928. gadā viņš pasludināja sevi par Albānijas karali , ieviešot monarhiju.

1939. gada 7. aprīlī Itālija iebruka Albānijā un padarīja to par savu protektorātu līdz 1943. gadam, kad Otrā pasaules kara laikā kontroli pārņēma nacistiskā Vācija.

Pēc kara, 1944. gadā, Albānijā pie varas nāca komunisti Envera Hodžas vadībā, izveidojot izolētu un totalitāru režīmu, kas saglabājās līdz 1991. gadam.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vļoras karš.