VII Vispārējie latviešu Dziesmu svētki

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
VII latvju vispārējo dziesmu svētku plakāts (Rihards Zariņš).

Septītie latvju vispārējie dziesmu svētki bija vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas notika no 1931. gada 20. līdz 22. jūnijam un tos sagatavoja 1930. gadā dibinātā Latviešu Dziesmu svētku biedrības rīcības komiteja ar profesoru Jāzepu Vītolu priekšgalā. Kopkoncerti skanēja īpaši svētkiem uzceltajā brīvdabas estrādē Rīgas esplanādē.

Dziesmu svētku sagatavošanu iespaidoja konflikti starp "Skaņražu kopu", Latvju kompo­nistu biedrību un Latvju dziedātāju koru diriģentu biedrību. No apmēram 18 000 1931. gada janvārī reģistrētajiem dziedātājiem svētku priekšvakarā palika ap 12 000, bet VII dziesmu svētku vadonī sarakstā minēti 282 kori ar 11 853 dziedātājiem. Programmā bija Emīļa Melngaiļa 7 tautasdziesmu apdares un 2 oriģināldziesmas, kas viņu parādīja kā vienu no visizcilākajiem latviešu kora dziesmas meistariem. Melngailis līdzās P. Jozuus, T. Kalniņam un T. Reiteram bija arī viens no svētku virsdiriģentiem.[1]

Svētku sagatavošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētku estrādes mets.

Rīkotāju mērķis bija pēc iespējas pilnīgāk parādīt visu toreizējās latviešu kora dziesmas ainu. No muzikālā viedokļa raugoties, atskaņotie darbi bija vienkāršāki izpildījuma ziņā, jo nacionālie dziesmu svētki netika rīkoti tikai dziesmas reprezentācijas dēļ vien, bet arī plašāka koru un klausītāju kontakta dēļ. Gatavojoties dziesmu svētkiem, 49 izvēlētās dzies­mas iespieda četros sējumos, no kuriem "Latvju dziesmas septītie svētki, I", nāca klajā 1929. gada beigās 18 000 eksemplāros, bet divi nākamie — 1930. gadā (abi 16 000 eksemplāros). Bez tam kā ceturto sējumu atsevišķi 5000 eksemplāros iespieda J. Graubiņa apdziedāšanās dziesmu vītni "Jauni puiši, jaunas meitas".

Svētku estrāde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētku estrādes panorāma Esplanādes laukumā.

Būvkomisiju vadīja Rīgas pil­sētas galvenais arhitekts P. Dreijmanis, bet tiešo izbūvi veica pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka projekta, kas Esplanādes laukumu bija pārveidojis klasiskā amfiteātra veidā ar klausītāju tribīņu pacēlumu malās pat līdz 5 m, un tas atgādināja lēzenu, vidū pāršķeltu šķīvi ar atlauztu malu — 3,5 m augstu dziedātāju estrādi. Tā arī tālāk sēdošiem klausītājiem galvenie skaņu viļņi neplūda tik augstu pār galvām, kā būtu, tribīnes nepaceļot. Bez tam skanīgumu veicināja vēl slēgtā estrādes mugursiena ar lieveni un aiz tās esošās Mākslas muzeja un Olava komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmijas ēkas. Estrāde bija paredzēta 12 000, bet 76 sektoros iedalītais laukums — 35 340 skatītāju novietošanai. Arī šoreiz laukuma un estrādes būvdarbus nodeva būvuzņēmējam Neiburgam.[2]

Tautastērpi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Godalgotie tautas tērpi VII. Latvju vispārējos dziesmusvētkos.

Tautas tērpu komisija laida klajā 12 novadu tērpu zīmē­jumus, ko piesūtīja visiem koriem. Blakus īstiem mantotiem tērpiem svētkos bija re­dzami arī daudzi vērtīgi jaundarināti tērpi, pagatavoti pēc profesora R. Zariņa un mākslinieka A. Dzērvīša zīmējumiem. Tautas tērpu valkāšanas tradīciju padzīvināja Valsts prezidenta iz­sludinātās godalgas. Godalgošanas komi­siju vadīja valsts prezidenta A. Kvieša kundze.

Programma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētku gājiens pa Brīvības bulvāri.
Skats uz dziedātāju estrādi ar Valsts mākslas muzeju fonā.

Dziesmu svētku galvenās norises dienas bija 1931. gada 20., 21. un 22. jūnijs, un tās iekrita sestdien, svētdien un pirmdien.

Svētku gājiens un atklāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētki oficiāli sākās ar Līgo karoga pārņemšanas aktu RLB namā sestdien, 20. jūnijā, četros pēcpusdienā. Pēc tam notika svētku gājiens, kurā uz svētku laukumu plūstošā gājiena priekšgalā jāja trīs senlatvju kareivji, pēc kam, orķestra pavadīta, nāca liela valsts karoga nesēju grupa, kurai savukārt sekoja virsdiriģenti, goda kuratorija, Latviešu Dziesmu svētku biedrības padomes locekļi ar Līgo ka­rogu un turpat kilometru gara dziedātāju virkne. Gājienu svētku laukumā sagaidīja pāri par 20 000 klausītāju, un kad dziedātāji bija sastājušies estrādē, profesors Jāzeps Vītols lūdza valsts prezidentu Albertu Kviesi atklāt VII vispārējos dziesmu svētkus. Prezidents aicināja tautu arī ikdienā paturēt to vienprātību, kas tik spilgti redzama dziesmu svētkos un noslēdza runu ar vēlējumu, lai "gaismas pils, kas augšām cēlusies, nekad vairs nesāktu grimt". Pēc tam kori un klausītāji kopīgi nodzie­dāja Latvijas Valsts himnu.

Pirmais kopkoncerts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Notika sestdien, 20. jūnijā, visas dziesmas bija jaukto koru atskaņojumā, uz to bija pār­dotas 21 628 biļetes.

Otrais kopkoncerts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Notika svētdien, 21. jūnijā, to apmeklēja valsts augstākās amatpersonas, diplomātiskais korpuss, daudzi kultūras un mākslas darbinieki, tāpat vietējo un ār­zemju laikrakstu pārstāvji u. c. viesi.

Trešais kopkoncerts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Notika pirmdien, 22. jūnijā.

Dalībnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

VII dziesmu svētku dalībnieki - Doles Lasāmā kluba koris tautastērpos.
VII Latvju Vispārējo dziesmu svētku apcerējumi un programma.

No Vidzemes piedalijās 126 kori ar 4697 dalībniekiem. Tai sekoja Kurzeme (60 kori, 2033 dalībnieki), pēc tam Zemgale un Sēlija (43 kori, 1527 dalībnieki), Rīga (41 kori, 2879 dalībnieki) un Latgale (10 kori, 675 dalibnieki). Bez tam vēl piedalījās arī Valgas un Lauru kolonijas latviešu kori no Igaunijas ar 42 dalībniekiem, kā arī igauņu un lietuviešu kori.

  • 126 Vidzemes kori: (1) Aduliena; (2) Ainaži; (3) Aizkraukle; (4) Allaži; (5) Aloja; (6) Alsviķis; (7) Alūksne; (8) Anna; (9-10) Apukalns; (11) Āraiši; (12) Be­ļava; (13) Bērzaune; (14) Blome; (15) Carnikava; (16-17) Cēsis; (18-19) Cesvaine; (20) Dauguļi; (21) Dole; (22) Drusti; (23) Dubulti; (24-25) Dzēr­bene; (26) Ērgļi; (27) Ērģeme; (28) Ēvele; (29) Gaujiena; (30) Grostona; (31-32) Gulbene; (33) Velēna; (34) Ilzene; (35) Ipiķi; (36) Jaunbebri; (37) Jaunburtnieki; (38) Jaunciems; (39-40) Jaungulbene; (41-43) Jaunpiebalga; (44) Jaunrauna; (45) Jaunvāle; (46) Jērcēni; (47) Jeri; (48-49) Kalsnava; (50) Kārzdaba; (51) Katlakalns; (52) Katvari; (53) Koknese; (54-55) Kraukļi; (56) Kusa; (57) Ķoņi; (58) Lazdona; (59) Lejasciems; (60) Lenči; (61) Liepupe; (62-63) Limbaži; (64) Lubāna; (65) Madona; (66) Māl­upe; (67) Mārciena; (68) Mazsalaca; (69) Meirāni; (70) Meņģele; (71) More; (72) Mujāni; (73-75) Naukšēni; (76) Nītaure; (77) Ogre; (78) Omuļi; (79) Palsmane; (80) Paltmane; (81) Plāņi; (82) Prauliena; (83) Priekuļi; (84) Rā­muļi; (85) Rauna; (86) Rembate; (87) Rencēni; (88) Rīgas Jūrmala; (89) Rubeņi; (90-93) Rūjiena; (94) Saikava; (95) Salaca; (96) Salaspils; (97) Sarkaņi; (98) Sērmūkši; (99-100) Sigulda; (101) Skujene; (102) Skulte; (103-104) Smiltene; (105) Spāre; (106) Staicele; (107) Stāmeriene; (108) Stopiņi; (109) Strenči; (110-111) Trikāta; (112) Vaidava; (113) Vainiži; (114) Valka; (115-116) Valmiera; (117) Vecpiebalga; (118) Veselava; (119) Vestiena; (120) Vidriži; (121) Viesiena; (122) Vietalva; (123) Vildoga; (124) Vilzēni; (125) Virāne; (126) Zeltiņi.
  • 60 Kurzemes kori: (1-3) Aizpute; (4) Aizviķi; (5) Apriķi; (6-7) Ārlava; (8) Basi; (9) Bāte; (10) Bunka; (11) Dundaga; (12) Dzedri; (13) Embūte; (14-15) Ezere; (16) Gramzda; (17) Grobiņa; (18) Grobiņa-Iļģi; (19) Gudenieki; (20) Jaunpagasts; (21) Kandava; (22) Kuldīga; (23) Kursīši; (24) Laide; (25) Lībagi; (26-31) Liepāja; (32) Mērs­rags; (33) Nogale; (34) Paplaka; (35) Pastende; (36) Pāvilosta; (37) Pēr­kone; (38) Pērkone-Skatre; (39) Pūņi; (40) Purmsāti; (41) Raņķi; (42) Ru­cava; (43) Sabile; (44) Saldus; (45) Sātiņi; (46) Sieksāte; (47-48) Stende; (49) Strazde; (50) Tadaiķi; (51-53) Talsi; (54) Ugāle; (55) Valdemārpils; (56) Vandzene; (57) Vārme; (58-59) Ventspils; (60) Zvārde.
  • 25 Zemgales kori: (1) Bauska; (2) Bēne; (3) Briņķi; (4) Bukaiši; (5-6) Ceraukste; (7) Eleja; (8) Grenči; (9) Irlava; (10-16) Jelgava; (17) Kalnciems; (18) Kru­sas; (19) Matkule; (20) Mežmuiža; (21) Skaistkalne; (22) Stelpe; (23-24) Tukums; (25) Vircava.
  • 18 Sēlijas kori: (1) Ābeļi; (2) Birži; (3) Dignāja; (4) Jaun­jelgava; (5) Jēkabpils; (6) Nereta; (7) Rubene; (8) Sauka; (9) Sece, (10-11) Sēlpils; (12) Sēlpils-Sala; (13) Slate; (14) Staburags; (15) Sunākste; (16) Susēja; (17) Taurkalne; (18) Viesīte.
  • 10 Latgales kori: (1-3) Daugav­pils; (4) Krāslava; (5) Krustpils; (6) Līvāni; (7) Ludza; (8) Malnava; (9-10) Rēzekne.
  • 41 Rīgas koris, Igaunijas Valgas koris un Lauru koris.

Kā agrāk, tā arī 1931. gadā daļa ārzemju viesu bija pašu tautieši — jau naturalizējušies ārzemnieki, piemēram, Ame­rikas latvieši. Vācbaltiešu avīze "Rigasche Rundschau" aizrādīja, ka svētku dalībnieku vidū nav bijušas pārstāvētas Latvijas nacionalās minoritātes.

Ārzemju prese[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par latviešu dziesmu svētkiem parādījās raksti ār­zemju laikrakstos vai žurnālos, piemēram, Chicago Tribune (ASV), The Monthly Musical Record (Lielbritānija), Dagens Nyheter (Zviedrija), Prager Presse (Čehoslovākija), L'Echo un Le Matin (Francija), Neptune (Beļģija), Morgenposten (Norvēģija), Lodzer Tageblatt (Polija) u. c.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «VII Vispārējie latviešu Dziesmu svētki». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 23. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 29. jūlijā.
  2. Valentīns Bērzkalns (1965), Latviešu dziesmu svētku vēsture: 1864–1940, Bruklina: Grāmatu draugs, 356 lpp.