Vašingtonas jūras līgums

Vašingtonas jūras līgums (angļu: Washington Naval Treaty), saukts arī par Piecu valstu līgumu, bija starptautisks līgums par jūras bruņojuma ierobežošanu, kas tika parakstīts 1922. gada 6. februārī Vašingtonā. Līgums tika noslēgts Vašingtonas konferences laikā, un tajā piedalījās Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Japāna, Francija un Itālija.

Līguma galvenais mērķis bija ierobežot lielvalstu kara flotu sacensību pēc Pirmā pasaules kara. Tas noteica kaujas kuģu un aviācijas bāzes kuģu tonnāžas ierobežojumus, kā arī aizliedza noteiktu jaunu smago karakuģu būvniecību.

Priekšvēsture

Pēc Pirmā pasaules kara lielvalstis turpināja attīstīt savas kara flotes. Īpaši nozīmīga bija sacensība starp ASV, Lielbritāniju un Japānu. Šāda bruņošanās sacensība radīja lielus izdevumus un palielināja starptautisko spriedzi Klusā okeāna reģionā.

Lai mazinātu spriedzi, ASV sasauca Vašingtonas konferenci, kas notika no 1921. gada līdz 1922. gadam. Tās laikā tika panākta vienošanās par jūras bruņojuma ierobežošanu.

Noteikumi un ierobežojumi

Vašingtonas jūras līgums noteica galveno kaujas kuģu tonnāžas attiecību starp piecām lielvalstīm. ASV, Lielbritānijai, Japānai, Francijai un Itālijai tika noteikta attiecība 5 : 5 : 3 : 1,75 : 1,75.

Tas nozīmēja, ka ASV un Lielbritānijai tika atļauta lielākā kaujas flote, Japānai mazāka, bet Francijai un Itālijai vēl mazāka. Līgums arī noteica maksimālo atsevišķa kaujas kuģa tilpumu un galveno lielgabalu kalibru.

Līgums paredzēja tā saukto “jūras brīvdienu” periodu, kura laikā valstis nedrīkstēja būvēt jaunus galvenos kaujas kuģus. Daļa esošo un būvniecībā esošo kuģu bija jānoraksta vai jāpārveido.

Līgums galvenokārt attiecās uz līnijkuģiem un aviācijas bāzes kuģiem. Līnijkuģiem tika noteikts maksimālais standarta tilpums līdz 35 000 tonnām, bet galveno lielgabalu kalibrs nedrīkstēja pārsniegt 16 collas.

Aviācijas bāzes kuģiem tika noteikti atsevišķi tonnāžas ierobežojumi. Līgums ļāva dažus nepabeigtus līnijkuģus pārveidot par aviācijas bāzes kuģiem, kas vēlāk ietekmēja kara flotu attīstību.

Nozīme

Vašingtonas jūras līgums bija viens no nozīmīgākajiem starpkaru perioda bruņojuma kontroles līgumiem. Tas uz laiku apturēja lielvalstu sacensību lielo kaujas kuģu būvniecībā un samazināja militāros izdevumus.

Tomēr līgums arī radīja neapmierinātību, īpaši Japānā, kur daļa militāro aprindu uzskatīja noteikto attiecību par pazemojošu. Līgums neierobežoja visus kuģu tipus vienādi, tāpēc valstis turpināja attīstīt kruīzerus, iznīcinātājus un zemūdenes.

Līguma beigas

1930. gadā Vašingtonas jūras līguma sistēmu papildināja Londonas jūras līgums. Tomēr 1930. gados starptautiskā situācija pasliktinājās, un Japāna arvien vairāk iebilda pret esošajiem ierobežojumiem.

1934. gadā Japāna paziņoja, ka pēc līguma termiņa beigām vairs neievēros Vašingtonas jūras līguma ierobežojumus. Līgums faktiski zaudēja spēku 1936. gadā, kad beidzās tā darbības termiņš.