Vašingtonas konference
Vašingtonas konference (angļu: Washington Naval Conference), saukta arī par Vašingtonas jūras konferenci, bija starptautiska konference, kas notika Vašingtonā no 1921. gada 12. novembra līdz 1922. gada 6. februārim. Tajā piedalījās vairākas lielvalstis, lai ierobežotu jūras bruņošanos un mazinātu saspīlējumu Klusā okeāna un Austrumāzijas reģionā pēc Pirmā pasaules kara.
Konferenci sasauca Amerikas Savienotās Valstis, un tās galvenais mērķis bija novērst jaunu bruņošanās sacensību starp lielvalstīm. Īpaša uzmanība tika pievērsta ASV, Lielbritānijas, Japānas, Francijas un Itālijas kara flotu ierobežošanai.
Konferencē piedalījās deviņas valstis: Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Japāna, Francija, Itālija, Ķīna, Beļģija, Nīderlande un Portugāle.
Galvenā loma konferencē bija ASV valsts sekretāram Čārlzam Evansam Hjūzam, kurš piedāvāja plašu jūras bruņojuma samazināšanas programmu.
Līgumi
[labot | labot pirmkodu]Konferences rezultātā tika noslēgti vairāki nozīmīgi līgumi. Svarīgākais no tiem bija Vašingtonas jūras līgums, kas noteica lielvalstu kaujas kuģu tonnāžas attiecību. ASV, Lielbritānijai, Japānai, Francijai un Itālijai tika noteikta attiecība 5 : 5 : 3 : 1,75 : 1,75.
Tika noslēgts arī Četru valstu līgums, ar kuru ASV, Lielbritānija, Japāna un Francija vienojās respektēt viena otras īpašumus Klusā okeāna reģionā. Deviņu valstu līgums apstiprināja Ķīnas teritoriālās neaizskaramības principu un “atvērto durvju” politiku Ķīnā.
Nozīme
[labot | labot pirmkodu]Vašingtonas konference īslaicīgi samazināja bruņošanās sacensību starp lielvalstīm un nostiprināja ASV ietekmi starptautiskajā diplomātijā. Tā arī ierobežoja Japānas jūras spēku izaugsmi attiecībā pret ASV un Lielbritāniju.
Tomēr konferences izveidotā sistēma nespēja ilgstoši novērst saspīlējumu Klusā okeāna reģionā. 1930. gados Japāna arvien vairāk atteicās no starptautiskajiem ierobežojumiem un sāka īstenot agresīvāku ārpolitiku Austrumāzijā.