Valentīns Šteinbergs (1915—2011) bija latviešu padomju politiķis, filozofs un vēsturnieks. LKP CK loceklis. LVUrektors (1962—1970) un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures un filozofijas institūtu direktors.
Dzimis 1915. gada 4. aprīlī[1][2][3]Hersonas guberņā latviešu dzelzceļa strādnieka Augusta Šteinberga ģimenē, kas 1913. gadā esot izceļojusi no Stukmaņu pagasta Vidzemē. Mācījās Odesas dzelzceļnieku tehnikumā, 1940. gadā uzņemts PSKP. 1941. gadā iestājies Maskavas Universitātes Filozofijas fakultātē, Otrā pasaules kara laikā līdz 1944. gadam strādāja par dzelzceļa lokomotīves mašīnistu Kazahstānā.
1945. gadā viņš ieradās Latvijā, strādāja Baltijas dzelzceļa pārvaldē, 1947. gadā beidza Maskavas PSKP Centrālkomitejas Augstāko partijas skolu, bet 1948. gadā Latvijas PSR Valsts pedagoģisko institūtu un sāka strādāt LVU par docētāju.[4] 1950. gadā aizstāvēja filozofijas zinātņu kandidāta disertāciju „Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas sagatavošana Latvijā (1917. gada marts — augusts).”[5] Pēc latviešu nacionālkomunistu apspiešanas 1961. gadā viņu ievēlēja par LKP CK locekli. Pēc filozofijas zinātņu doktora grāda iegūšanas viņu 1962. gadā iecēla par LVU rektoru (1962—1970) un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas locekli (1963).
Bija LPSR Augstākās Padomes deputāts (1962—1985), LPSR ZA Vēstures institūta (1971—1981), vēlāk Filozofijas un tiesību institūta direktors (no 1981). 1987. gadā kopā ar akadēmiķi Ritu Kukaini un Latvijas PSR ZA Bioloģijas Institūta direktoru G. Andrušaiti veica Daugavpils HES projekta papildekspertīzi, atzīmējot, ka, nosakot tautsaimniecisko efektu, projektā nav ievērota kompleksa pieeja, nav ņemti vērā daudzi ekoloģiskie un sociālie faktori, ūdenskrātuves izveidošana vien nodarītu lauksaimniecībai zaudējumus.[6] Mūža pēdējos gadus pavadīja savā Zolitūdes dzīvoklī rakstot atmiņas. Miris 2011. gada 18. decembrī Rīgā.[7]
