Valentīns Šteinbergs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Valentīns Šteinbergs (1915/1918-2011) bija latviešu padomju politiķis, filozofs un vēsturnieks. LVU rektors (1962-1970) un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures un filozofijas institūtu direktors.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1915.[1] vai 1918. gada[2] 4. aprīlī Hersonas guberņā latviešu dzelzceļa strādnieka Augusta Šteinberga ģimenē, kas 1913. gadā esot izceļojusi no Stukmaņu pagasta Vidzemē. Mācījās dzelzceļa tehnikumā, līdz 1944. gadam strādāja par dzelzceļa lokomotīves mašīnistu Kazahstānā.

Valentīnu Šteinbergu 1940. gadā uzņēma PSKP un 1944. gadā nosūtīja uz Latviju. 1947. gadā viņš beidza Maskavas PSKP Centrālkomitejas Augstāko partijas skolu, bet 1948. gadā Latvijas Valsts pedagoģisko institūtu un sāka strādāt LVU par docētāju.[3] 1950. gadā aizstāvēja filozofijas zinātņu kandidāta disertāciju „Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas sagatavošana Latvijā (1917. gada marts – augusts).”[4] Pēc latviešu nacionālkomunistu apspiešanas 1961. gadā viņu ievēlēja par LKP CK locekli. Pēc filozofijas zinātņu doktora grāda iegūšanas viņu 1962. gadā iecēla par LVU rektoru (1962-1970) un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas locekli (1963).

Bija LPSR Augstākās Padomes deputāts (1962-1985), LPSR ZA Vēstures institūta (1971-1981), vēlāk Filozofijas un tiesību institūta direktors (no 1981). 1987. gadā kopā ar akadēmiķi R. Kukaini un Latvijas PSR ZA Bioloģijas Institūta direktoru G. Andrušaiti veica Daugavpils HES projekta papildekspertīzi, atzīmējot, ka, nosakot tautsaimniecisko efektu, projektā nav ievērota kompleksa pieeja, nav ņemti vērā daudzi ekoloģiskie un sociālie faktori, ūdenskrātuves izveidošana vien nodarītu lauksaimniecībai zaudējumus.[5] Mūža pēdējos gadus pavadīja savā Zolitūdes dzīvoklī rakstot atmiņas. Miris 2011. gada 18. decembrī Rīgā.[6]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas darbaļaužu cīņa par padomju varu 1917 gadā. Rīga, 1957;
  • J. Jansona-Brauna dzīve. Rīga, 1957 (kopā ar A. Vilsonu);
  • F. Roziņš - marksistiskās filozofijas celmlauzis Latvijā. Rīga, 1960;
  • Философия и социология, мысль народов СССР... Латвия. в кн.: История философии, т. 4, М., 1959; т. 5, М., 1961 (krieviski);
  • Книга В. И. Ленина "Материализм и эмпириокритицизм" в Латвии. "ВФ", 1960, No 4;
  • П. Стучка и его роль в борьбе за торжество ленинской нац. политики, "ФН" (НДВШ), 1964, No 2;
  • Философская жизнь Латвии начала 20 века, Рига, 1906; Подъем филос. жизни Латвии в годы Сов. власти. "ФН" (НДВШ), 1967, No 5;
  • Историч. материализм и конкретно-социологич. исследования, "Коммунист. Сов. Латвии", 1969, No 2;
  • J. Jansona-Brauna filozofiskie uzskati. Rīga, 1969.
  • Baltijas reakcionārā emigrācija šodien. Rīga: Zinātne, 1982. - 214 lpp.
  • Čārlzs Skots no Latvijas. Ievērojamu cilvēku dzīve. Rīga: Avots, 1985. - 316 lpp.
  • Заклятие времени: опыт воспоминаний. Rīga: Būdiņa, 2008.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ilze Andersone. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Valentīns Šteinbergs: bibliogrāfiskais rādītājs. Zinātne, 1985. - 106 lappuses

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas padomju enciklopēdija. 9. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 438. lpp.
  2. Академик Штейнберг, его друзья и враги Nikolajs Kabanovs. Вести сегодня, 2007. gada 25. aprīlī
  3. Философская Энциклопедия. В 5-х т.// Под ред. Константинова В.Ф. -М.: Советская энциклопедия, 1960—1970 гг.
  4. Izstāde - LU rektori Valentīns Šteinbergs un Visvaris Millers Ruta Garklāva, 2009. gada 20. novembrī
  5. Par Daugavpils HES likteni "Padomju Jaunatne", 1987. gada 9. jūlijā, Nr. 132
  6. nekropole.info


Priekštecis:
Jānis Jurgens
Latvijas Valsts Universitātes rektors
1962. - 1970. gads
Pēctecis:
Visvaris Millers