Valerija Mundure
| ||||||||||||||||
Valerija Mundure (1915-1946), pseidonīms Marta Skuja, bija skolotāja, rakstniece un nacionālās kustības vadītāja Latgalē un Sēlijā, nelegālā laikraksta „Tēvzemes Sargs” atbildīgā redaktore. Rakstīja stāstus un dzejoļus, kas izdoti krājumā „Naziņā” (1944). 1946. gadā apsūdzēta "pretpadomju nacionālistisko bandu organizēšanā un pretpadomju aģitācijā" un sodīta ar nāvi.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimusi 1915. gada 5. jūlijā Neretas pagasta "Bērziņu" mājās zemnieka Romāna Galvanovska ģimenē. Mācījās Jaunaglonas ģimnāzijā (1928-1933), studēja matemātiku un filoloģiju Latvijas Universitātē (1933-1940), līdztekus strādāja par ticības mācības skolotāju Rīgas pamatskolās.[1] 1939. gadā Romas katoļu Marijas Magdalēnas baznīcā salaulājās ar literatūrzinātnieku un rakstnieku Viktoru Munduru, 1940. gada beigās viņiem piedzima meita Silvija. 1941. gada 14. jūnija deportāciju laikā Viktoru Munduru apcietināja un izsūtīja uz Krieviju.
Otrā pasaules kara laikā dzīvoja Daugavpilī, kur strādāja par tulku un korektori V. Lōča apgādā (1943-1944), vēlāk par skolotāju Vārkavas Neicinieku pamatskolā (1944). 1945. gada sākumā pēc Līvānu pagasta izpildkomitejas sekretāra Jāņa Zelčāna (segvārds Zeltiņš) uzaicinājuma viņa iestājās nacionālo partizānu organizācijā „Tēvijas sargi”, bet 1945. gada 24. augustā tika ievēlēta par Tēvzemes Sargu (partizānu) Apvienības (LTS(p)A) prezidija priekšsēdētāja Antona Juhņeviča vietnieci un nelegālā laikraksta „Tēvzemes Sargs” atbildīgo redaktori. Apvienības statūtos bija teikts, ka LTS(p)A mērķis ir demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atgūšana un tās starptautiskā stāvokļa nodrošināšana.
LTS(p)A uzsaukumā viņa rakstīja "Mēs, Latvijas Tēvzemes sargi - partizāni, redzot stāvam visus Latvijas iedzīvotājus, pat sirmgalvjus un bērnus un tos tūkstošus cietējus tālajā Sibīrijā, (..) svēti zvēram ne mazāk varonīgi cīnīties ar sarkano drakonu - komunismu, kā cīnījās mūsu tēvi un brāļi 1918., 19. un 20. gadā, līdz tā galīgai padzīšanai no mūsu zemes. Bet, ja Visuvarenais būtu lēmis mirt pārspēka priekšā, tad mirsim, lai mūsu asinis uzsūc mūsu Tēvu zeme, tā svētā zeme, kas mums tās ir devusi".[2]
1945. gada decembrī čekisti V. Munduri arestēja. Pēc vairāku mēnešu pratināšanām 1946. gada 18. jūnijā kara tribunāls viņai piesprieda nāvessodu, kuru 17. oktobrī izpildīja Rīgas Centrālcietumā.
Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2005. gada 11. jūnijā Rīgas Matīsa kapos atklāja memoriālu Centrālcietumā nogalināto piemiņai. 2005. gadā Latvijas Kara muzejā notika starptautiska konference "Nacionālā pretošanās komunistiskajiem režīmiem Austrumeiropā pēc Otrā pasaules kara". 2012.-2014. gadā par notikumiem 1945.-1946. gadā tika uzņemta filma "Segvārds Vientulis".
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Vējāns Andris. Kad izmisums un lūgsna pāraug spītā. Literatūra un Māksla 1992. gada 24. jūlijā, 3.lpp.
- Marta Skuja. Katōļu Dzeive Nr.2 (1993), 22.lpp.
- Strods Heinrihs. Latgales dzejniece, partizāne, mocekle. Latvijas Vēsture — Nr.1 (1996), 37.-40.lpp.
- Rubulis Aloizs. Dzejnieces nošaušana. Zemturis. 1996. gada 7. jūnijā
- Ikaunieks Vilis Paliekam neziņā. Rēzeknes Vēstis 2000. gada 8. jūlijā, 11.lpp.
- Batņa Dzintra. Martas Skujas īsproza un literatūrkritika. Acta Latgalica 13. sēj. 2004, 200.-205.lpp.
- Kusiņa Linda. Aicina pieminēt Martu Skuju. Latvijas Avīze, Nr. 141. 2005. gada 26. maijā, 9.lpp.
- Rancāne Anna. Tautas pretestības dzejniece. Diena. Nr. 132. 2005. gada 7. jūnijā, 3.lpp.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Preiļu Galvenā bibliotēka
- ↑ Tautas pretestības dzejniece Diena, Anna Rancāne 2005. gada 7. jūnijā