Valsts bankrots
Valsts bankrots ir žurnālistikā un sadzīvē lietots apzīmējums valsts maksātnespējai, aizņēmumu krīzei vai defoltam, apzīmējot valsts sektora nespēju segt savas parādsaistības.[1] Tas ir stāvoklis, kad valsts nav spējīga nomaksāt ārējos parādus, valsts kā kopuma nespēja kārtot savas saistības (iekļaujot arī iedzīvotāju un uzņēmumu nespēju atdot parādus) situācijā, kad valsts ārējais parāds ievērojami pārsniedz iekšzemes kopproduktu. Juridiski valsts nevar bankrotēt un beigt pastāvēt pati no sevis un tās pienākums ir nodrošināt ikviena tās iedzīvotāja dzīvotspēju, tāpēc valsts maksātnespēja tiek risināta starptautiskās finanšu sistēmas ietvaros un vienmēr tiek novērsta, vai nu atlaižot konkrētās valsts parādus, vai tos pārveidojot citās īstenojamās formās.
Iemesli ir dažādi, un par plašāk pazīstamiem faktoriem uzskata makroekonomiskās politikas neatbilstību, ārējo tirgu šoku (cenu kritums kādai precei vai pakalpojumam pasaules tirgū), vāju finanšu sistēmu, arī politisko nestabilitāti u. tml. Piemēram, akciju kursa kritumu var izraisīt ziņa par sliktiem finanšu datiem kādā nozarē. Kad noguldītājii sāk šaubīties par banku stabilitāti, tie centīsies atgūt savus noguldījumus un, tā kā banku iespējas segt visas savas saistības pret noguldītājiem ir ierobežotas, var izvērsties finanšu krīze. Bez fundamentāla rakstura krīžu iemesliem ne mazāk svarīgs ir spekulatīvais faktors, proti, kapitāla ieplūšana nozarēs, kas nes ātru atdevi un ļaujas spekulatīvam spiedienam, - nekustamais īpašums, akciju tirgi.
Ja kādas šauras nozares (piem., banku sektors, lauksaimniecība, derīgo izrakteņu ieguve vai cita nozare) darbība ir dominējošais valsts tautsaimniecības attīstības dzinējspēks, tās darbībai sarūkot, samazinās valsts budžeta ieņēmumi un valsts nespēj pildīt savus pienākumus pret iedzīvotājiem un pasauli. Savukārt bažas par valūtas devalvāciju sekmē nacionālās valūtas aizstāšanu ar stabilāku valūtu un tādējādi padara devalvāciju neizbēgamu, kas vēl vairāk samazina valsts ienākumus valsts budžetā. Valūtas devalvācijas dēļ atmaksājamā ārējo aizņēmumu summa pieaug, arī iedzīvotāji nespēj pildīt savas kredītsaistības. Ja visi valsts līdzekļi tiek tērēti nerentablās tautsaimniecības uzturēšanai, to samazināšanās ietekmē tautsaimniecības izaugsmi, noved pie daudzu privātuzņēmumu bankrota. Valsts vairs nespēj pildīt savas saistības pret iedzīvotājiem (pensijas, sociālās garantijas) un starptautiskās saistības. Seko sociālā krīze, bezdarbs, iedzīvotāju ienākumu un labklājības samazināšanās, depresija, emigrācija un citas negatīvas sociālās parādības, kas kavē tautsaimniecības atjaunošanu.
Lielvalstis šādu situāciju visbiežāk risina ar iekšējo aizņēmumu palīdzību un ekonomikas pārstrukturēšanu. Mazām valstīm nepieciešama ārvalstu palīdzība, jo vietējo resursu nepietiek, lai stabilizētu finanšu sistēmu.
Valsts bankrota piemēri vēsturē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Uzskatāms piemērs ir ārējā parāda krīzes XX gs. 80.-90. gados Latīņamerikas valstīs. Iemesls bija valstu kreditēšanas izvēršanās 70. gadu sākumā, turklāt pēc naftas cenu četrkāršošanās pieauga pieprasījums pēc finanšu resursiem un to piedāvājums. Aizņēmumi bija vai nu valsts parāda veidā, vai valsts garantēts kredīts privātām kompānijām. Tas nozīmē, ka valsts uzņēmās atbildību par kompāniju maksātnespēju. Energoresursu krīze 80. gadu sākumā nāca roku rokā ar augstāku dolāra kursu un procentu likmēm. Attiecīgi daudzās valstīs parādsaistību dzēšana kļuva neiespējama. Nereti aizņemtās finanses kalpoja nevis reālās ekonomikas, bet parādsaistību un kārtējo budžeta izdevumu finansēšanai. Tā veidojas lavīnveida process: ienākošais kapitāls bija mazāks par parāda procentu un kārtējo maksājumu dzēšanu. Parāda krīzi pastiprināja kapitāla "bēgšana" no valsts. Latīņamerikas tīrais kapitāla pieplūdums 1979. gadā bija 29 mljrd. USD, 1983. gadā - 3 mljrd., 1987. gadā - 9 mljrd. USD.[2]
2002. gadā Argentīna pasludināja, ka nav spējīga pildīt savas saistības 141 miljarda USD apmērā. Ekonomiskais un politiskais haoss, kas tam sekoja, noveda līdz Argentīnas nacionālās valūtas devalvācijai. Tā rezultātā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju gada laikā samazinājās gandrīz trīs reizes — no 7200 ASV dolāru 2001. gadā līdz 2600 ASV dolāru 2002. gadā, bet pēc pirktspējas paritātes kritums sasniedza 10%. [3] 2008. gadā masu medijos divas valstis — Īslandi un Ungāriju, - apzīmēja kā "bankrotējušas". [4]
Atsauces un paskaidrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu, vispārējais valdības parāds ir valsts struktūru, pašvaldību struktūru, kā arī valsts sociālās apdrošināšanas struktūru saņemtais un neatmaksātais bruto parāds tā nominālajā vērtībā pārskata perioda beigās šādās finanšu instrumentu kategorijās: noguldījumi, parāda vērtspapīri (izņemot atvasinātos finanšu instrumentus) un aizņēmumi. Valsts parāds ir saistības, kas tiek segtas no budžeta līdzekļiem. Valsts sektora parāds veidojas, kad budžetā rodas deficīts un tas ir jāfinansē. Valsts sektora parādu var iedalīt iekšējā (parāds pret rezidentiem) un ārējā (saistības pret nerezidentiem). MK noteikumi Nr. 842 "Noteikumi par vispārējā valdības parāda klasifikāciju", 8.11.2005.
- ↑ Bacha E.L. Economic trends in Latin America. Lessons in Development. A comparative study of Asia and Latin America. ICEG, 1989., p. 43.
- ↑ Razmusa Z. Pieci devalvācijas mīti. // Neatkarīgā, 19.02.2009.
- ↑ 2008. gada novembra sākumā Ungārijas premjerministrs Ferencs Ģurčaņs paziņoja, ka Ungārija ir izvairījusies no valsts bankrota, tikai pateicoties starptautiskajai finanšu palīdzībai.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Karnīte R. Valsts bankrots. // Miljons. 11. decembris (2008)
- Čurkina I. Kas ir valsts bankrots un kā tas izpaužas. // Latvijas Vēstnesis. 20. februāris (2009)
- Rūtenberga-Bērziņa I. Valsts bankrota anatomija. // Latvijas Avīze, 21.01.2009.[novecojusi saite]
- Latkovskis B. No inflācijas vilka pie deflācijas lāča. // Nedēļa, Nr.48 24.11.2008.[novecojusi saite]
- Parādu ekonomikas beigas? - frut.lv