Valstspiederība, arī pavalstniecība, nacionālā piederība, nacionalitāte un pilsonība, ir juridiska un politiska saikne starp indivīdu un valsti, kas nosaka personas piederību konkrētai valstij un tās atzīto tiesisko statusu. Tā veido pamatu savstarpējām tiesībām un pienākumiem starp personu un valsti, kā arī starptautisko tiesību izpratnē nosaka indivīda pakļautību valsts jurisdikcijai. Valstspiederība pati par sevi neapzīmē etnisko izcelsmi, bet gan tiesisku attiecību, ko atzīst valsts.
Starptautiskajās tiesībās valstspiederībai ir būtiska nozīme, jo tā nosaka valsts tiesības īstenot jurisdikciju pār personu un nodrošināt tai diplomātisko aizsardzību ārvalstīs. Tā arī regulē attiecības starp valstīm attiecībā uz personu tiesisko statusu un kalpo par pamatu indivīda aizsardzībai starptautiskajā vidē. Vienlaikus cilvēktiesību kontekstā valstspiederība tiek uzskatīta par būtisku pamattiesību elementu, jo starptautiskie dokumenti paredz, ka ikvienam ir tiesības uz valstspiederību un ka nevienam to nedrīkst patvaļīgi atņemt. Valstspiederība parasti tiek iegūta uz juridisku kritēriju pamata, piemēram, dzimšanas, izcelsmes, naturalizācijas vai citu likumā noteiktu procedūru ceļā. Tā ir viens no centrālajiem faktoriem, kas nosaka personas tiesisko stāvokli gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī, kā arī būtiski ietekmē indivīda attiecības ar valsti.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Valstspiederība.
