Vanna ir sanitārtehniska iekārta — dziļāka trauka vai konstrukcijas veida tilpne ar ūdens pievadu un novadīšanas sistēmu, kas paredzēta cilvēka iegremdēšanai ūdenī mazgāšanās, atslābuma un higiēnas nolūkos. Tā var būt stacionāra vai brīvi stāvoša, izgatavota no čuguna, tērauda, akrila, emaljas, keramikas, akmens masas, kompozītiem vai citiem ūdensizturīgiem materiāliem, un parasti tiek uzstādīta vannas istabā ar pieslēgumu ūdens padevei un kanalizācijai. Vannas tiek izmantotas dažādiem mērķiem — no personīgās higiēnas un relaksācijas līdz ārstnieciskām un rehabilitācijas procedūrām, piemēram, minerālūdens, sāls, augu vannas, hidroterapija, balneoloģija. Tās tiek izmantotas arī dzīvnieku kopšanā un dažādu priekšmetu mazgāšanā vai mērcēšanā. Daudzās kultūrās un spa tradīcijās vanna simbolizē attīrīšanos un atjaunošanos, kļūstot par rituālu un relaksācijas sastāvdaļu.
Salīdzinājumā ar citām mazgāšanās iekārtāmm, vanna atrodas starp dušu un baseinu. Duša paredz plūsmas tipa mazgāšanos, kur ūdens īslaicīgi skar ķermeni un tūlīt tiek novadīts, savukārt baseins ir lielizmēra tilpne, kas paredzēta peldēšanai vai ilgstošai uzturēšanai ūdenī ar cirkulācijas un filtrācijas sistēmām. Vanna ir individuāla, sēdoši vai guļus izmantojama tilpne, kur ūdens uz noteiktu laiku tiek uzturēts un pēc tam novadīts. Mūsdienu vannas bieži aprīko ar papildu funkcijām (hidromasāžu, aerāciju, termostatisku jaukšanu), taču to būtība paliek nemainīga — iegremdēta mazgāšanās kontrolētā vidē, kas apvieno praktisku higiēnas funkciju ar komfortu un estētisku pieredzi.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vanna.
