Vasīlijs Ignatenko

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vasīlijs Ignatenko
Personīgā informācija
Dzimis 1961. gada 13. martā
Valsts karogs: Baltkrievijas PSR Brahinas rajons, Gomeļas apgabals, Baltkrievijas PSR
Miris 1986. gada 13. maijā (25 gadi)
Valsts karogs: Krievijas PFSR Maskava, Krievijas PFSR
Dzīves vieta Valsts karogs: Ukrainas PSR Pripjata, Ukrainas PSR
Nodarbošanās ugunsdzēsējs
Dzīvesbiedre Ludmila Ignatenko
Bērni Natālija Ignatenko

Vasīlijs Ignatenko (ukraiņu: Василь Іванович Ігнатенко; baltkrievu: Васіль Іванавіч Ігнаценка; krievu: Василий Иванович Игнатенко; dzimis 1961. gada 13. martā, miris 1986. gada 13. maijā) bija padomju ugunsdzēsējs, vecākais seržants.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ignatenko piedzima 1961. gada 13. martā Sperižjes ciemā,Brahinas rajonā, Gomeļas apgabalā, Baltkrievijā. Pabeidza Gomeļas profesionāltehnisko skolu, kļuva par elektrotehniķi, tika nosūtīts darbā uz Bobruisku. Vēlāk iesaukts dienestā, ugunsdzēsēju daļā Maskavā. Pēc dienesta devās darba meklējumos uz Pripjatu. Strādāja par ugunsdzēsēju Černobiļas AES, bija vecākais seržants iekšējā dienestā. 1983. gadā apprecējās ar konditorijas ceha darbinieci Ludmilu.[1]

Ignatenko bija pirmajā glābēju komandā, kas neilgi pēc Černobiļas AES katastrofas nakts vidū tika izsaukta ugunsgrēka dzēšanai uz reaktora jumta. Tā kā Ignatenko strādāja bez jebkādiem aizsarglīdzekļiem, viņš saņēma nāvējošu radioaktīvā starojuma devu un 2 nedēļas vēlāk nomira slimnīcā Maskavā.[2]

Ignatenko nomira, lai arī ārsti pielika visas pūles, lai viņu glābtu. Neskatoties uz Ignatenko iebildumiem, viņa 14 gadus vecā māsa Nataša kļuva viņam par kaula smadzeņu donoru. Viņu operēja amerikāņu ārsts, tomēr Ignatenko nomira. Uz slimnīcu Maskavā bija devusies arī Ignatenko sieva Ludmila, kas bija gaidībās. Ludmila palika pie vīra līdz pat beigām. Kaut arī bija aizliegts pieskarties, viņa tomēr saņēma starojuma dozu no mirstošā vīra. Divus mēnešus pēc Ignatenko nāves viņu bērns piedzima ar sirds nepietiekamību un aknu bojājumiem. Meitenīte nodzīvoja tikai 4 stundas. Ludmila viņu nosauca par Natašu, kā to bija vēlējies vīrs.[3][4] Ignatenko ģimenes traģiskais stāsts aprakstīts baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aļeksijevičas grāmatā "Černobiļa. Lūgšana" («Чернобыльская молитва. Хроника будущего», 1997).[5]

Apbalvojumi un piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2006. gadā Ignatenko pēc nāves piešķira Ukrainas valsts augstāko apbalvojumu — Ukrainas varoņa nosaukumu un Zelta zvaigznes ordeni. Apbalvots arī ar ar krustu "Par varonību" (1996) un Sarkanā Karoga ordeni (pēc nāves).

Ignatenko piemineklis Brahinā, Gomeļas apgabalā

Dzimtajā Brahinas rajonā, pilsētciematā Brahinā uzstādīts Ignatenko piemineklis.

Ignatenko un viņa sieva Ludmila parādīti HBO miniseriālā „Černobiļa”, kurā viņus attēlo britu aktieris Ādams Nagaitis un īru aktrise Džesija Baklija.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]