Vatikāna vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Vatikāna vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Vatikāna un apkārtējo Itālijas reģionu (agrākās Pāvesta valsts) teritorijā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pirms kristietības rašanās šeit bijusi par ager vaticanus dēvētā svētvieta pie Senās Romas galvaspilsētas. 1. gadsimtā m.ē. te apglabāts pirmais Romas pāvests Sv. Pēteris. 326. gadā virs viņa kapa uzcelta imperatora Konstantīna bazilika.

962. gadā tā kļuva par Svētās Romas impērijas daļu, bet 1274. gadā par suverēnu valsti.[1] Pāvesta valsts (latīņu: Status Pontificius) sastāvā ietilpa Lacio, Marke, Umbrija, Romanja, kā arī daļa no Emīlijas reģiona. Pāvesti kā Pāvesta valsts galvas bija apkārtējo zemju valdnieki līdz pat 1798. gadam, kad Napoleona karu laikā Pāvesta valsts tika pasludināta par Romas Republiku. Pēc karu beigām pāvests atguva savu valsti, bet 1861. gadā tā kļuva par Itālijas Karalistes sastāvdaļu[1] un 1870. gadā Pāvesta valsts beidza pastāvēt.

1929. gadā starp Romas pāvestu un toreizējo Itālijas diktatoru Benito Musolīni tika noslēgti Laterāna līgumi, kura rezultātā Romas pilsētas teritorijā tika nodibināta suverēna pāvesta valsts Vatikāns.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]