Veļu māte

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Veļu mātes mitoloģiskā tēla ietekme latviešu glezniecībā (Janis Rozentāls, 1897).

Veļu māte jeb Kapu māte ir viena no nāves dievietēm latviešu mitoloģijā, pēc nozīmības tikpat svarīga kā Zemes māte, kuru uzskata arī kā Veļu mātes funkcionālo sinonīmu.[1]

Mitoloģiskie ticējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veļu māte ir pazemes valstības atslēgu glabātāja. Atšķirībā no Zemes mātes, Veļu māte nav labsirdīga. Lai arī viņa gaida mirušo dvēseli pie sevis, dainās atzīmēts, ka Veļu māte priecājas par cilvēka nāvi, kapa virsu dancodama. Viņa pati var arī nonāvēt savus upurus. Veļu māte līdzinās ne tikai Zemes mātei, bet arī Laimai, Vēja mātei, Jūras mātei un Saulei. Lai cik savādi neliktos, Saule pati noiedama var paņemt līdzi un paslēpt cilvēka dvēseli, tāpēc uz nāvi attiecināms sapnis, kur guļošu cilvēku apspīd saules stari.

Veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz veļu pasauli. Šī pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei - veļu dzīve ne ar ko īpašu neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz darbu ziņā. Viņsaulē tiek turpināts šaisaulē iesāktais.

Veļu māte latvju dainās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veļu māte tērpjas baltās sagšās un sagaida nomirušā cilvēka veli pie kapu kalniņa. Latviešu tautas tradīcijās pastāv priekšstats par Veļu mātes rīkotajām veļu kāzām, ko svin jau sākot ar bēru dienas pusnakti, arī tad, kad reizē gan spīd saule, gan līst lietus. Veļu māte tautasdziesmās tēlota galvenokārt centienos ievilināt savā valstībā, piepulcināt savai saimei vēl kādu cilvēku.

Es redzēju Veļu māti      
Pa vārtiem ienākot:
Baltu segu apsegusi,
Smilšu kurpes kājiņā.
49479

Kur, Anniņa, tu tecēji
Ar uguns vācelīti?
– Aizmigusi Veļu māte,      
Izdzisusi uguntiņ'.
27523

Ormanīti ormanīti,
Dzen gaŗāki kumeliņu,
Veļu māte sasaluse,
Dobes malu staigājot.
27525

Rūšu māte, Veļu māte,      
Ved bariņu galiņā!
Drīz gulēt man jāiet
Baltā smilšu kalniņā.
27528

Salna, ragana, nokoda
Manus saldus āboliņus;      
Veļu māte pievīluse
Manus daiļus bāleliņus.
27529

Veļu māte pievīluse
Manu vecu māmuliņu:
Ielikuse medus bļodu
Pašā dobes dibinā.
27536-4

Lietiņš lij’, saule spīd:
Veļu māte kāzas dzēra.
Veļu bērni dancodami
Dzelzes kurpes noplēsuši.      
27799


Gaidi, gaidi, Veļu māte,
Nu nāk tava gaidāmā
Melliem rāvas rindakiem,      
Trinītiem palagiem.
27530-303


Trīs dieniņas Veļu māte
Kaļķu cepli kurināja,
Kaļķu cepli kurināja,
Med's plāceni cepināja,
Med's plāceni cepināja,
Jaunu viesi gaidīdama.
27533-90

Trīs dieniņas Veļu māte      
Med's plāceni plikšināja,
Zināj' manu augumiņu
Ar orēm aizvedam.
27534-91

Veļa māte priecājās,
Kapu virsu dancodama:      
Gan dēliņu arājiņu,
Gan meitiņu malējiņu!
27537-407

Balta sēd Veļa māte
Baltābola kalniņāji.
Pilna roka baltu puķu,
Klēpei balta villainīte.
49478-224

Es tev loudzu, Veļu muote,      
Pajem mani atpoutā!
Muni kauli pīkusuši,
Garu moužu dzeivojūt.
49480-24

Jau vakar Veļu māte      
Kviešu maizi izcepusi;
Jau šodien sagaidīja
Jauna viesa - ēdājiņa.
49481-90

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. E. Kokare. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. Rīga, 1999.