Veimārietis
| Veimārietis | |
|---|---|
 | |
| Izcelsme | Vācija |
| Īpašības | |
| Svars | Tēviņi: 30—40 kg |
| Mātītes: 25—35 kg | |
| Augstums skaustā | Tēviņi: 59—70 cm |
| Mātītes: 57—65 cm | |
| Apmatojuma veids | īss |
| Krāsa | pelēka, sudrabaina |
| Metiena lielums | 5 kucēns(-i) |
| Dzīves ilgums | 10—12 gadi |
|
Suns Canis lupus familiaris | |
Veimārietis ir sena vācu medību suņu šķirne, kas selekcionēta Veimāras lielhercoga Kārļa Augusta aizgādībā 19. gadsimtā. Pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) tā pieder pie 7. grupas, 1.1 sekcijas, ar darba spēju pārbaudi[1]. Sākotnēji sudrabainie suņi bija palīgi lielo dzīvnieku medībās, bet ar laiku vairāk pievērsās putniem. Tomēr joprojām veimārietis ir universāls medību suns, kas spējīgs uzrādīt putnu, iet pa asinspēdām, pienest nošauto medījumu, dzīt āpsi vai pat mežacūku.[2]
Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Veimārietis ir slaids, vidēji liels, atlētisks suns ar īsu, mīkstu un smalku apmatojumu ar īpašu sudrabotu, "metālisku" mirdzumu. Ir valstis, kur pieļaujams apmatojums visās pelēkās krāsas nokrāsās. Galvai un ausīm jābūt mazliet gaišākām kā pārējam ķermenim. Galva ir gara un aristokrātiska, purns – spēcīgs. Acis raugās ar inteliģentu skatienu - acu krāsa kucēniem gaiši zila, kas 3 mēnešu vecumā pamazām nomainās uz dzintarkrāsas acīm - no gaiša dzintara līdz tumšam. Pelēkas krāsas acis pieļauj tikai Amerikā. Degungals ir pelēks. Vidēji lielās ausis brīvi nokarājas gar galvu. Priekškājām jābūt taisnām, "liekie pirkstiņi" jāatdala. Valstīs, kur atļauts griezt asti, tad 1/4 daļu nogriež, kad suns ir aptuveni 2 dienas vecs. Pakaļkājas ir garas un muskuļotas. Veimārietim starp kāju pirkstiem ir neliela plēve, kas padara suni par lielisku peldētāju.[3]
Raksturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Veimārietis ir dzīvespriecīgs, mīlošs un ļoti trokšņains suns. Tas ir ļoti inteliģents, taču tai pat laikā suņiem vienmēr ir savs viedoklis par visu un piemīt neliela spītība, tādēļ sunim nepieciešams pieredzējis, stingrs treneris. Veimārietis ļoti ātri visu apgūst, taču kļūst neiecietīgs, ja uzdevums jāatkārto vairākas reizes pēc kārtas. Pret svešiniekiem izturas ļoti rezervēti un mēdz būt agresīvs pret citiem suņiem, tādēļ socializējiet savu suni jau kopš agra kucēnu vecuma. Ļoti izteikti aizsargās savu teritoriju un ģimenes locekļus. Drosmīgs un lojāls suns ar spēcīgu medību instinktu. Veimārietis nekādā gadījumā nebūs ganu suns. Sunim jādzīvo iekštelpās un kopā ar savu ģimeni, tas vēlas būt kompanjons un draugs. Ja suns tiks atstāts ilgstoši viens pats vai tiks nolemts dzīvei voljērā, drīz vien veimārietis sāks uzvesties nemierīgi un destruktīvi. Suņi ļoti labi saprotas ar bērniem, taču to nav ieteicams iegādāties ģimenei ar pavisam maziem bērniņiem, jo suns ir ļoti enerģisks un var nejauši tos apgāzt. Tas ir izturīgs suns, ar labi izteiktu ožu un mednieka instinktu, tādēļ ir piemērots gandrīz visiem medību veidiem.[3]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pastāv vairākas teorijas par tās izcelsmi. Daži audzētāji uzskata, ka veimārietis ir senas vācu putnu suņa šķirnes albīnisma forma, citi uzskata, ka šķirne cēlusies no vācu medību suņa - Braka. Vēl viena versija ir, ka lielhercogs Kārlis Augusts sakrustojis vācu pointeru ar dzeltenas krāsas pointeru un rezultātā radies suns, kas līdzinās veimārietim.[3]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Nomenclature des races de la FCI. Weimaraner.». Federation Cynologique Internationale. Skatīts: 2014. gada 25. novembrī.
- ↑ Veimārietis Arhivēts 2013. gada 13. jūnijā, Wayback Machine vietnē. weimaranersaldozo.com, Atjaunināts 09.09.2012.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Veimārietis Arhivēts 2012. gada 3. novembrī, Wayback Machine vietnē. DinoZoo.lv, Atjaunināts 09.09.2012.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Veimārietis |
- Mans lepnums un mājas mīlulis - medību (putnu) suns, veimārietis blackelizabeth.lv, Atjaunināts 09.09.2012.
- Weimaraner animal.discovery.com Atjaunināts 09.09.2012.