Veli Fordža
| Veli Fordža | |||||
|---|---|---|---|---|---|
 Džordžs Vašingtons un gēnerālis Lafajets Veli Fordžā | |||||
| |||||
| Karotāji | |||||
 ASV | |||||
| Komandieri un līderi | |||||
| Džordžs Vašingtons | |||||
| Spēks | |||||
| 12 000 | |||||
| Zaudējumi | |||||
| 1700—2000 miruši | |||||
Veli Fordža (angļu: Valley Forge) bija Kontinentālās armijas militārā nometne, trešā no astoņām Džordža Vašingtona armijas ziemas nometnēm Amerikas Neatkarības kara laikā. 1777. gada rudenī britu armija sakāva amerikāņus Brendivainas kaujā un ieņēma Filadelfiju. Kontinentālā armija, kurā bija 12 000 vīru, atkāpās uz ziemas mītnēm Veli Fordžā, aptuveni 29 kilometrus no Filadelfijas. Armija šajā nometnē palika sešus mēnešus, no 1777. gada decembra līdz 1778. gada jūnijam. Neskatoties uz nepietiekamo apgādi un ārkārtīgi bargajiem ziemas apstākļiem, Vašingtonam šajā laikā izdevās reorganizēt un apmācīt savu armiju. No slimībām un nepietiekama uztura nomira no 1700 līdz 2000 vīru. Kad briti atkāpās no Filadelfijas, Kontinentālā armija pameta nometni un sāka britu vajāšanu, kas noveda pie Monmutas kaujas.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1777. gadā Veli Fordža bija neliela apmetne Velikrīkas un Skulkilas upju satekā. 1742. gadā kvēkeri šeit uzcēla smēdi Joy Iron Forge. Un šeit pakāpeniski parādījās jaunas kalves, dzirnavas un dzīvojamās ēkas. Blakus esošajās saimniecībās velsiešu kvēkeru pēcteči audzēja kviešus, rudzus, un kukurūzu, kā arī aitas, cūkas un mājputnus. Arī vācu un zviedru imigrantu pēcteči dzīvoja šajā apkārtnē.
1777. gada vasarā Kontinentālās armijas intendants Tomass Miflins nolēma izvietot dažas no armijas noliktavām šajā apmetnē, jo tajā bija laba ēku izvēle. Kalves īpašnieks Viljams Diviss iebilda, baidoties, ka noliktavas piesaistīs britu uzmanību. Miflins uzklausīja viņa iebildumus, bet tomēr izveidoja armijas noliktavu tur.
1777. gada 25. augustā britu armija izsēdās Elka upes ietekā un sāka savu maršu uz Filadelfiju. 11. septembrī Kontinentālā armija tika sakauta Brendivainas kaujā. Dažas dienas vēlāk, 18. septembrī, vairāki simti britu karavīru ģenerāļa fon Knifauzena vadībā veica reidu uz Veli Fordžu. Pulkvežleitnantam Aleksandram Hamiltonam un kapteinim Henrijam Lī tika uzdots evakuēt noliktavas, taču viņiem pietrūka laika, un viņi tik tikko izglābās no britu dragūnu apšaudes. 19. septembrī Veli Fordžā ieradās vieglo kājnieku un grenadieru bataljons. 20. septembrī briti uzzināja, ka amerikāņu vienība Entonija Veina vadībā ir izvietojusies trīs jūdžu attālumā no Veli Fordžas pie Paoli tavernas. Britu ģenerālmajors Čārlzs Grejs ar pieciem bataljoniem uzbruka Veina spēkiem un sakāva viņu Paoli kaujā tajā pašā dienā. No 21. līdz 23. septembrim briti izveda krājumus no Veli Fordžas, un 23. septembrī sāka iznīcināt to, kas bija palicis pāri.[1]
Kad briti okupēja Filadelfiju, Kontinentālā armija bija samazinājusies līdz 11 000 vīru. Ar šiem spēkiem Vašingtons 4. decembrī ieņēma pozīcijas pie Vaitmāršas. Ģenerālis Hovs tuvojās ar 14 000 vīru lielu armiju, iesaistījās sadursmē, bet nolēma neiesaistīties ģenerālkaujā un 8. decembrī atkāpās uz Filadelfiju. Divas dienas vēlāk, pārliecināts, ka turpmāki uzbrukumi nesekos, Vašingtons vadīja savu armiju uz Veli Fordžu.[2]
Nometnes izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kad britu armija atkāpās uz ziemas mītnēm Filadelfijā, Vašingtons sāka apsvērt, kur izvietot savu armiju. Kontinentālā armija bija pilnīgi nesagatavota ziemai; 4000 karavīriem pat nebija segas. Viena no iespējām bija atkāpties dziļāk Pensilvānijā drošībā, taču tas ļautu britiem netraucēti meklēt pārtikas krājumus Filadelfijas apkārtnē. Turklāt bija jāaizsargā Kontinentālais kongress Jorkā un Pensilvānijas likumdevēja iestāde Lankasterā. Vašingtons izvēlējās Veli Fordžu, atklātu plato divdesmit jūdžu attālumā no Filadelfijas. Šādā attālumā briti nevarēja veikt pārsteiguma uzbrukumu nometnei, un augstie pakalni piedāvāja lielisku aizsardzību. Tuvējie meži nodrošināja malku un būvmateriālus, un apkārtējās fermas varēja apgādāt armiju ar pārtiku. Skaikilas un Velijkrīkas upes nodrošināja karavīrus ar dzeramo ūdeni. Veli Fordža šķita ideāla atpūtas vieta armijai, un nekas neliecināja, ka tai tur būs jāiztur nepanesamas grūtības.
Ne visi patriotu armijā piekrita šai izvēlei. Daudzi deva priekšroku ziemošanai tuvāk Jorkai vai Vilmingtonai. 17. decembrī Vašingtons sīki izklāstīja savus iemeslus pavēlē armijai. Viņa izvēlētā vieta bija dabisks forts trīsstūra formā. Rietumos to ierobežoja Velikrīkas upe, ziemeļos — Skulkilas upe, un šī trīsstūra hipotenūzu veidoja pauguru grēda. Papildu zemes aizsargbūvju ierīkošana padarītu šo vietu pilnīgi neieņemamu. Tika nolemts uz pakalniem uzcelt redutes, aiz tiem novietot dzīvojamās ēkas un nometnes centru noteikt par parādes laukumu. 19. decembrī Veli Fordžā ieradās pirmie Kontinentālās armijas karavīri.
Pirmā prioritāte bija nodrošināt vīriem mājokļus. Karavīri tika sadalīti 12 vīru grupās katrā un nosūtīti cirst kokmateriālus un celt guļbūves, kuru izmērs bija aptuveni 14 x 16 pēdas. Virsnieki tika izmitināti privātmājās. Pats Vašingtons, viņa štābs un viņa sieva, kas bija ieradusies februāra sākumā, dzīvoja divstāvu akmens mājā. Augšējais stāvs tika izmantots dzīvojamām telpām, bet apakšējais stāvs bija paredzēts oficiālām sanāksmēm.
Armijas reorganizācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jau pirmajās dienās nometnē Vašingtons rakstīja Kongresam, paužot vēlmi īstenot noteiktas reformas armijā pirms 1778. gada militārās kampaņas sākuma. Viņš ierosināja nosūtīt uz Veli Fordžu komiteju, lai ar to apspriestu nepieciešamos pasākumus. Kongress piekrita un nekavējoties nosūtīja uz nometni četrus delegātus, no kuriem viens bija politiķis, karavīrs Džozefs Rīds. Komiteja nometnē strādāja septiņas nedēļas.
Februāra beigās Veli Fordžā ieradās barons Štoibens, prūšu virsnieks, kurš bija ieradies ASV no Francijas ar Franklina ieteikumu. Viņš bija dienējis kā virsnieks Frīdriha II armijā un bija arī viņa adjutants. Viņš labi pārzināja Eiropas militārās apmācības metodes un bija gatavs kalpot par instruktoru jaunajā armijā. Viņš neprasīja nekādu dienesta pakāpi un brīvprātīgi pieteicās dienestam. Tajā laikā brigādes ģrnerālis Tomass Konvejs bija oficiālais armijas ģenerālinspektors, taču nekad nesāka pildīt savus pienākumus. Slikto attiecību ar virsniekiem dēļ Konvejs devās uz Jorku, aprīļa beigās atkāpās no amata un devās uz Franciju. Sākotnēji Štoibens dienēja kā brīvprātīgais instruktors, bet pēc Konveja atkāpšanās un pēc Vašingtona ieteikuma viņš tika oficiāli iecelts par ģenerālinstruktoru ar ģenerālmajora dienesta pakāpi.
Štoibens nekavējoties pēc ierašanās ķērās pie darba armijas apmācīšanā. Viņš apmācīja vienību rotas priekšā un pēc tam rotu pulka priekšā. Viņš uzstāja, ka karavīru apmācībā jāiesaista virsnieki, ne tikai seržanti (kā tas bija ierasts Lielbritānijas armijā). Mēneša laikā pēc viņa ierašanās visa armija Veli Fordžā trenējās pēc vienotas programmas, kas balstīta uz Prūsijas armijas modeli. Līdz pavasarim Kontinentālā armija sāka līdzināties īstai armijai, vismaz parādes laukumā. Pats Štoibens atzīmēja, ka Eiropas armijā jauniesaucamais pēc trīs mēnešu apmācības tiek saukts par rekrūti, savukārt Amerikā pēc diviem mēnešiem viņš jau tiek uzskatīts par karavīru.
Līdz 1778. gada vasarai, pateicoties Štoibena un Vašingtona centieniem, armija bija ievērojami mainījusies uz labo pusi. Tika uzlabots Inženieru korpuss, un tika izveidotas sapieru un kalnraču rotas. Tika izveidotas vieglās dragūnu vienības, jātnieku policijas vienības un invalīdu korpuss aizmugures dienestam (īpaši ieslodzīto apsardzei). Tika izveidotas celtniecības komandas, un tagad par artilērijas aprīkojuma uzturēšanu, glabāšanu un transportēšanu bija atbildīgs īpašs pulks. Tika reformēts arī Medicīnas departaments. Tika veikti pasākumi, lai palielinātu armijas lielumu: Kongress beidzot piekrita garantēt virsniekiem pusi no algas pēc aiziešanas pensijā. Tika nolemts vairs nepieņemt dienestā ārvalstu brīvprātīgos, izņemot tos, kuri tika uzskatīti par īpaši pelnījušiem. Kongress lūdza štatus rīkot vervēšanas kampaņas, lai aizstātu tos, kuru dienesta termiņš beidzās.
Stratēģiskā situācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No visām problēmām, kas sagādāja Vašingtonam bažas viņa ziemas mītnē Veli Fordžā, vismazāk steidzamā bija nometnes aizsardzība. Armijas galvenais inženieris franču ģenerālmajors Luijs Lebeks Duportels bija apjozis nometni ar spēcīgu redutu sistēmu, un tika pieņemts, ka britu ģenerālis Hovs, kurš iepriekš bija vilcinājies uzbrukt vājajiem Dorčesteras augstienes nocietinājumiem netālu no Bostonas, tagad vilcināsies uzbrukt daudz spēcīgākajiem Veli Fordžas nocietinājumiem. Vašingtons nezināja, ka Hovs jau novembrī bija pieprasījis atkāpšanos no komandiera amata un vairs neplānoja turpmākas militāras darbības. Daudzi lojālisti ticēja šāda uzbrukuma iespējamībai un mudināja to veikt; viņi zināja par patriotu armijas grūtībām Veli Fordžā un bija pārliecināti, ka Vašingtona armija ir zaudējusi kaujas spējas. Pats Vašingtons vēlāk uzskatīja, ka Lielbritānijas armijai ir izredzes gūt panākumus. Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka Hovam bija taisnība: Vašingtonam bija 12 000 vīru pret 10 000, kā arī pastiprinājums vietējo zemessargu veidā; Ceļu sliktais stāvoklis arī liedza britiem izmantot artilēriju, un turklāt britiem būtu jāšķērso Skulkilas upe.
Šajā laikā Kongress plānoja jaunu iebrukumu Kanādā, kas bija kļuvusi neaizsargāta pēc britu ģenerāļa Bergoina kapitulācijas Saratogā. Vašingtona iebilda pret šo plānu un uzskatīja to par daļu no Konveja sazvērestības ar mērķi viņu diskreditēt,[3] taču ģenerālmajora Geitsa spiediena ietekmē Kongress nolēma sākt sagatavošanās darbus un iecelt Lafajetu un Konveju armijas priekšgalā. Lafajets protestēja, bet bija spiests doties uz Olbani, armijas pulcēšanās vietu. Nespējot sapulcināt nepieciešamā lieluma armiju, iebrukuma plāni tika atmesti, un aprīļa sākumā Lafajets atgriezās Veli Fordžā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «The British Campaign for Philadelphia and the Occupation of Valley Forge in 1777». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-10-19. Skatīts: 2020-11-07.
- ↑ Stockwell, Mary. Washington at Valley Forge; in A Companion to George Washington. — Potomac Book, 2012. — 678 p. — ISBN 978-1444331035.
- ↑ «Conway Cabal». George Washington's Mount Vernon (angļu). Skatīts: 2018-02-24.
Bibliogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Benson Bobrick. Angel in the Whirlwind. New York : Simon & Schuster, 1997. ISBN 9781451628555.
- Wayne K. Bodle. The Valley Forge Winter: Civilians and Soldiers in War. Pennsylvania State University Press, 2002. ISBN 9780271022307.
- William Herbert Burk. Historical and Topographical Guide to Valley Forge. John C. Winston Company, 1912.
- Caroline Cox. A Proper Sense of Honor: Service and Sacrifice in George Washington's Army. University of North Carolina Press, 2004. ISBN 9780807828847.
- Richard Dorson. America rebels : narratives of the patriots. New York, Pantheon, 1953.