Velosipēdu koplietošanas sistēma

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Publiskie koplietošanas velosipēdi Mehiko
Hangžou velosipēdu sistēma Ķīnā, otra lielākā sistēma pasaulē[1]
Vélib' Parīzē ir lielākā koplietošanas sistēma ārpus Ķīnas[1]

Velosipēdu koplietošanas sistēma jeb publisko velosipēdu sistēma ir pakalpojums, kurā personām tiek piedāvāti velosipēdi kopīgai īstermiņa lietošanai. Šīs sistēmas ļauj cilvēkiem aizņemties velosipēdu punktā "A" un atdot to punktā "B". Daudzās no sistēmām ir abonomenta sistēma, kas ļauj velosipēdu pirmās 30–45 minūtes lietot bez maksas vai ļoti lēti, mudinot to izmantot transportam. Tas ļauj katram velosipēdam apkalpot vairākus braucējus dienā. Vairumā velo koplietošanas sistēmu mierīgi izbraucieni vairāku stundu garumā lētāki ir velosipēdu nomas punktos, nevis koplietošanas sistēmās. Daudzās sistēmās iespējams izmantot viedtālruņu lietotnes, kas uzrāda tuvējos pašapkalpošanās nomas punktus ar brīviem velosipēdiem.

Velosipēdu koplietošanas sistēmas parādījās Eiropā 1965. gadā,[2] bet funkcionējošs formāts izveidojās 2000.gadu vidū, pateicoties informācijas tehnoloģiju attīstībai. 2014. gada jūnijā publiska skoplietošanas sistēmas bija pieejamas piecos kontinentos, 712 pilsētās, izmantojot ap 806 200 velosipēdu un 37 500 apkalpes punktu.[3] 2011. gada maijā lielākās sistēmas bija Vuhaņas un Hangžou pilsētās Ķīnā, ar aptuveni 90 000 un 60 000 velosipēdiem. Vélib' sistēma Parīzē ir lielākā ārpus Ķīnas.[1] Valstis ar visvairāk sistēmām ir Spānija (132), Itālija (104) un Ķīna (79).[1][4] 2013. gada jūlijā visvairāk velosipēdu uz iedzīvotāju skaitu bija Francijas pilsētās Parīzes Velib' ar 1 velosipēdu uz 97 iedzīvotājiem un Vélo'v Lionā ar 1 uz 121 iedzīvotāju.[5]

Velo koplietošanas sistēmas var iedalīt divās vispārīgās kategorijās: "Kopienas velosipēdu programmas", ko organizē galvenokārt kopienas grupas vai bezpeļņas organizācijas; un valdības aģentūru izveidotas programmas, dažkārt sadarbībā ar privātiem partneriem. Šo sistēmu centrālais koncepts ir bezmakass vai pieejamas cenas pieeja velosipēdiem neliela attāluma braucieniem pilsētvidē kā alternatīva ierastajam sabiedriskajam transportam vai privātām automašīnām, samazinot sastrēgumus, trokšņus, un gaisa piesārņojumu. Velo koplietošanas sistēmas ir minētas arī kā "pēdējā kilometra" risinājums, ļaujot lietotājiem nokļūt līdz sabiedriskā transporta tīklam.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Susan Shaheen and Stacey Guzman. «Worldwide Bikesharing». Access Magazine No. 39. University of California Transportation Center, Fall 2011. Skatīts: 2012-07-01.
  2. "Runde Sache" (German). Readers Digest Deutschland 06/11: 74–75. June 2011.
  3. Susan A. Shaheen. «Public Bikesharing in North America During a Period of Rapid Expansion: Understanding Business Models, Industry Trends and User Impacts». Mineta Transportation Institure (MTI), October 2015. Skatīts: 2014-11-05. pp. 5
  4. Bike-Sharing Programs Hit the Streets in Over 500 Cities Worldwide; Earth Policy Institute; Larsen, Janet; 25 April 2013
  5. Mairie de Paris. «Paris fête les six ans de son Vélib' (en infographie)» [Paris celebrates six years of its Vélib '(in infographic)] (French). NewsRing, 2013-07-15. Skatīts: 2013-10-19.
  6. «In Focus: The Last Mile and Transit Ridership». Institute for Local Government. January 2011.