Venkatramans Ramakrišnans (angļu: Venkatraman Ramakrishnan; dzimis 1952.gada 6.aprīlī) ir Indijā dzimis amerikāņu–britu molekulārās bioloģijas pētnieks, kurš pazīstams kā viens no vadošajiem ribosomas atomārās struktūras un olbaltumvielu sintēzes mehānismu izpētes zinātniekiem. Viņa darbs sniedzis fundamentālu ieguldījumu izpratnē par to, kā šūnas sintezē olbaltumvielas, un būtiski ietekmējis modernās molekulārās bioloģijas un biomedicīnas attīstību, tostarp antibiotiku darbības mehānismu un jaunu terapiju izpēti. 2009. gadā par izšķirošu ieguldījumu ribosomas struktūras noteikšanā ar rentgenstaru kristalogrāfiju Ramakrišnans kopā ar Adu Jonatu un Tomasu Steicu saņēma Nobela prēmiju ķīmijā. Šis atklājums kļuva par vienu no nozīmīgākajiem pavērsieniem strukturālajā bioloģijā.
Akadēmiskajā karjerā Ramakrišnans strādājis Jūtas Universitātē un MRC Laboratory of Molecular Biology (LMB) Kembridžā, kur turpināja pētījumus par translāciju un ribosomu–antibiotiku mijiedarbību. 2015.–2020. gadā viņš bija arī Karaliskās biedrības (Royal Society) prezidents, nostiprinot savu vietu starp ietekmīgākajiem mūsdienu zinātniekiem.
Tomēr paralēli doktorantūras studijām un pēc to pabeigšanas Ramakrišnans arvien intensīvāk pievērsās molekulāro procesu un šūnu bioloģijas fundamentālo mehānismu izpratnei. Lai zinātniski pārkvalificētos, viņš izgāja papildapmācību molekulārajā bioloģijā, apgūstot strukturālās bioloģijas un biofizikas metodes, kas vēlāk kļuva par viņa galveno pētniecības virzienu, tostarp ribosomas atomārās struktūras noteikšanā. Šī starpdisciplinārā pāreja no fizikas uz bioloģiju iezīmēja Ramakrišnana turpmākās zinātniskās karjeras pamatus un noteica viņa nozīmīgo ieguldījumu mūsdienu molekulārajā bioloģijā.
Pēc doktora grāda iegūšanas fizikā Venki Ramakrišnans devās postdoktorantūrā Jeila Universitātē, kur strādāja Tomasa Steica laboratorijā — pie zinātnieka, ar kuru viņš vēlāk kopā saņems Nobela prēmiju ķīmijā. Šis posms kļuva par būtisku pavērsienu viņa zinātniskajā attīstībā, jo Jeilā Ramakrišnans pirmo reizi intensīvi saskārās ar augstas izšķirtspējas strukturālās bioloģijas metodēm, īpaši rentgenstaru kristalogrāfiju un citiem analītiskajiem paņēmieniem makromolekulāru kompleksu izpētē. Darbs dinamiskajā un metodoloģiski progresīvajā Jeila vidē ļāva Ramakrišnanam apgūt kristalogrāfiju un tās pielietojumu, lai noteiktu bioloģiski nozīmīgu molekulu atomāro uzbūvi. Šī apmācība nostiprināja viņa izvēli pieņemt strukturālo bioloģiju kā savu turpmāko pētniecības virzienu un deva profesionālo pamatu vēlākajiem pētījumiem par translācijas mehānismiem.
Tieši Jeilā viņš pievērsās ribosomas pētniecībai — sarežģītam un tolaik strauji attīstītam zinātnes virzienam, kurā Ramakrišnans koncentrējās uz ribosomas apakšvienību telpisko struktūru un funkciju noteikšanu. Šī tematiskā izvēle kļuva par viņa mūža pētniecības jomu, kas vēlāk tika turpināta gan ASV, gan MRC Laboratory of Molecular Biology Kembridžā, un galu galā noveda pie atklājumiem, kuri nodrošināja viņam vietu mūsdienu molekulārās bioloģijas priekšgalā.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Venki Ramakrišnans.
