Veršovijas bīskapija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Veršovijas (Karšuvas) bīskapija
latīņu: Episcopatus Wer­soviensis
1254 – 1260
Location of bīskapija
žemaišu apdzīvotā teritorija ap 1250. gadu
Pārvaldes centrs Karšuva
Reliģija Katoļticība
Valdība teokrātija
Lietuvas bīskaps
 - 1253.-1259./60. Kristiāns (bīskaps)
Vēsture
 - Dibināta pēc pāvesta legāta līguma ar kuršu valdniekiem 1254
 - Likvidēta pēc Durbes kaujas un pakļauta Vācu ordenim 1260

Veršovijas bīskapija (latīņu: episcopatus vai diocesis Wer­soviensis) jeb Karšuvas bīskapija bija viena no īslaicīgi pastāvošām (1254 - 1260) katoļu bīskapijām Rīgas arhibīskapa Alberta II pakļautībā. Tās vienīgais valdnieks bija bīskaps Kristiāns, kam Lietuvas karalis Mindaugs 1254. gada 12. martā Žemaitijas teritorijā piešķīra pusi no Raseiņu (Rassegene), Betigalas (Betegallen) un Laukuvas (Lokowe) zemēm.[1]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1236. gada 22. septembrī pie Saules zemes ziemeļu robežas notika Saules kauja, kurā žemaišu un zemgaļu karaspēks Vikinta vadībā iznīcināja apvienoto krustnešu karaspēku. 1237. gada 17. septembrī, atsaukdamies uz pāvesta Gregorija IX 1234. gada 28. februāra bullu, legāts Modenas Viļums noteica šādas Kurzemes un Zemgales bīskapiju robežas: Kursas bīskapijā ietilpa apgabals starp Nemunu un Ventu līdz Žemaitijai, kā arī novadi starp Abavu, Ventu un Zemgales robežām; Zemgales bīskapijā palika visa pārējā Zemgale un nekuršu novadi starp Nemunu un Daugavu šaipus Neris upei.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1251. gada pavasarī Livonijas ordeņa mestrs Andreass fon Štīrlands pēc izlīgšanas ar Mindaugu piedāvāja viņam pieņemt kristietību, pretī apsolot izgādāt karaļa kroni. Pāvests Inocents IV pasludināja, ka Lietuva atrodas Sv. Pētera aizgādnībā, un deleģēja Livonijas mestram kronēt Mindaugu par Lietuvas karali. Rīgā tika izgatavoti divi zelta kroņi ķēniņam un viņa sievai Martai. Kulmas bīskaps no Prūsijas tika aicināts piedalīties kronēšanas ceremonijā. 1253. gada 21. augustā Romas pāvests Inocents IV apstiprināja Livonijas ordenim zemes, ko sakarā ar savu kronēšanu tam dāvinājis Lietuvas karalis Mindaugs - visu Karšuvu un Vangu, kā arī pusi Dainavas un Raseiņu [dokumentā: pusi no Raseiņiem (Rasseyene), Laukuvas (Lukowe), Betigalas (Betegalle), Arjogalas (Eregalle) un Dainavas (Deynowe) teritorijas, bet visu Kuleni, Karšuvu, Kraži (Crase), Nadravu (Nederowe), Veizi (Weyze, aliud Weyse) un Vangu (Wange)].[2] Pāvests Inocents IV arī uzdeva Livonijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam II iesvētīt un nozvērināt Vācu ordeņa brāli Krišjāni par Lietuvas bīskapu saskaņā ar karaļa Mindauga vēlēšanos. Mindaugs 1254. gada 12. martā piešķīra bīskapam Kristiānam (otru) pusi no Raseiņiem (Rassegene), Betigalas (Betegallen) un Laukuvas (Lokowe) zemēm.[3]

Rīgas arhibīskapijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1255. gada 20. janvārī Romas pāvests Aleksandrs IV ņēma savā aizsardzībā jaundibināto Rīgas arhibīskapiju "Livonijas salā" kopā ar tai pakļautajām sekojošajām sufraganbīskapijām, starp kurām minēta arī Veršovijas (latīņu: varianti: Wer­sovia, Wersomia vai Wersonia) bīskapija, ko parasti uzskata par Karšuvas sagrozītu nosaukumu. [4] [5]

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1259. gada pavasarī Vācu ordenis Karšuvas pakļaušanai uzcēla Svētā Jurģa pili (Georgenburg), kas atradusies tagadējā Jurbarkā (Gudavičius, 1989). Žemaiši netālu no krustnešu pils Kalnēnu (Kalnenai) pilskalnā uzcēla savu cietoksni (Tautavičius, 1975). Starp abiem cietokšņiem 1260. gadā notika Jurbarkas kauja. 1260. gadā Romas pāvests Aleksandrs IV apstiprināja Vācu ordenim tiesības uz divām trešdaļām no Kursas teritorijas, kā arī tiesības uz zemēm, kas tika saņemtas kā vasaļa dāvana no Lietuvas karaļa Mindauga un Lietuvas bīskapa Krišjāņa.

1260. gada 13. jūlijā žemaišu karaspēks sakāva Vācu un Livonijas ordeņa apvienoto karaspēku Durbes kaujā, ordenis bija spiests uz laiku atteikties no Karšuvas. 1261. gadā Mindaugs pārņēma Žemaitiju savā pakļautībā un atteicās no kristietības un miera ar Livonijas ordeni.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Medieval Lithuania: Sources Tomas Baranauskas (latīniski, angliski)
  2. Līguma latīniskais teksts: ...Nomina autem terrarum sunt hec: Rasseyene medietatem, Lukowe medietatem, Betegalle medietatem, Eregalle medietatem, Deynowe medietatem, Kulene totum, Karsowe totum, Crase totum, Nederowe totum, Weyze totom, aliud Weyse totum, Wange totum. (Datum in Lettowia in curia nostra anno domini MCCLIII mense Julio).
  3. Latīņu teksts no [1]: Mindowe, dei gratia rex Lettowiae, omnibus Christi fidelibus, ad quos praesens scriptum pervenerit, salutem in domino Ihesu. Universitatem vestram scire volumus, quod nos de maturo consilio nostrorum, recepimus venerabilem patrem, dominum Christianum, quem consecrari postulavimus in episcopum regni nostri, mittentes ipsum in corporalem possesionem, assignantes etiam eidem pro dote Rassegene mediatatem, Betegallen mediatatem, Lokowe mediatatem; in cuius rei perhennem memoriam praesentem paginam sigillo nostro fecimus communiri. Acta sunt haec praesentibus et consentientibus filiis nostris Replen et Gerstuchen, Parbsen, fideli nostro, anno domini millesimo ducentesimo quinquagesimo quarto, quarto idus Martii.
  4. latīņu: In insula Livonie: Archiepiscopatus Rigensis fuit per dominum Alexandrum papam primo anno sui pontificatus de novo creatus qui sequentes habet suffraganeos: Osiliensem, Tarbatensem, Curoniensem, Wironiensem, Culmensem, Warmiensem, Pomezaniensem, Sambiensem, Ruthenensem, Wersomensem.
  5. citāts no DIE PÄPSTLICHEN KANZLEIORDNUNGEN VON 1200-1500. GESAMMELT UND HERAUSGEGEBEN VON DR MICHAEL TANGL. Innsbruck, 1894. - 13.lpp.