Verners Tepfers

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par Latvijas armijas ģenerāli. Par citām jēdziena Tepfers nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Verners Tepfers
Verners Tepfers
Personīgā informācija
Dzimis 1893. gada 9. oktobrī
Iecavas pagasts, Bauskas apriņķis, Kurzemes guberņa, Flag of Russia.svg Krievijas impērija, (tagad - Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1958. gada 22. novembrī (65 gadi)
Karogs: Zviedrija Zviedrija, Stokholma
Tautība latvietis
Brāļi Herberts Tepfers
Jānis Tepfers
Dzīvesbiedre Aldona (dzimusi Čakste)
Bērni Barbara Karolina
Jana Kristīne
Aldona Irēna
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Pulkvedis.gif
ģenerālis
Dienesta laiks 1916.—1918.
1918.—1940.
Valsts Flag of Russia.svg Krievijas Impērija
Karogs: Latvija Latvija
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Latvijas Brīvības cīņas

Verners Tepfers (1893. gada 9. oktobris1958. gada 22. novembris) bija Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Latvijas Centrālās Padomes priekšsēdētājs no 1944. līdz 1946. gadam. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Iecavas aptiekā provizora Krišjāņa Tepfera un Marijas Hermīnes (dzimušas Valteres) ģimenē. Savas pirmās skolas gaitas uzsāka Karlhofas privātskolā Jelgavā, pabeidza Jelgavas ģimnāziju. 1916. gadā absolvēja Maskavas universitātes Juridisko fakultāti.

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada decembrī tika iesaukts Krievijas impērijas armijā. Nosūtīts uz Aleksandra karaskolu, kuru pabeidza 1917. gada martā iegūstot praporščika pakāpi. Sākotnēji dienēja 95. rezerves kājnieku pulkā, bet no 18. jūlija latviešu strēlnieku rezerves kājnieku pulkā. 1918. gada februārī Tērbatā, kur bija dislocēts pulks, atvaļināts no dienesta, Vācijas okupācijas laikā līdz martam atradās vācu gūstā. Pēc atbrīvošanas atgriezās dzimtajā Iecavā, kur no maija strādāja par pagasta rakstvedi, bet no septembra bija vācu valodas skolotājs Rīgā.

1918. gada 20. decembrī kopā ar jaunāko brāli Jāni Tepferu iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Dienestā ieskaitīts kā leitnants Atsevišķajā studentu rotā. 1919. gada 13. februārī tika iecelts par Kara tiesas sekretāru, no 15. līdz 27. februārim piedalījās cīņās pret Sarkano armiju Atsevišķās studentu rotas sastāvā, kā ierindas karavīrs.

1919. gada jūnijā tika iecelts par Kara tiesas prokurora palīgu. No 8. līdz 27. oktobrim Studentu rotas sastāvā cīnījās par Rīgu pret bermontiešiem. 10. oktobrī, kad bermontiešu bruņuvilciens centās šķērsot Jauno dzelzstiltu, zem stipras artilērijas uguns Verners Tepfers izgrieza tiltu un neļāva bruņuvilcienam tikt pāri šim tiltam. Par piedalīšanos Rīgas aizstāvēšanā Bermontiādes laikā un iepriekšminēto tilta izgriešanu vēlāk tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Decembrī kļuva par Kara tiesas prokuroru, paaugstināts par virsleitnantu. 1920. gada decembrī paaugstināts par kapteini. 1921. gadā tika iecelts par virsprokurora palīgu, bet no 1922. gada viņš bija Kara tiesu pārvaldes priekšnieks. Šo amatu viņš pildīja līdz 1933. gadam. Reizē bija kara virsprokurors (kopš 1924. gada). 1925. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, bet 1927. gadā par pulkvedi.

1930. gadā apprecējās ar Jāņa Čakstes meitu Aldonu Paulu Karolīnu Čaksti. No 1934. līdz 1940. gada jūlijam bija Kara muzeja padomes priekšsēdētājs. Latvju-zviedru un Latvju-itāļu tuvināšanās biedrību priekšsēdētājs. 1937. gadā paaugstināts par ģenerāli. 1939. gadā iecelts par Kara ministrijas Tieslietu dienesta priekšnieku. Tiesnešu biedrības padomes loceklis, studentu vienības Austrums vecbiedrs.

1940. gada oktobrī tika atvaļināts. Vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam bija Pieminekļu valdes priekšnieks. No 1943. līdz 1946. gadam darbojās Latvijas Centrālajā Padomē. Kopš 1944. gada jūlija bija tās priekšsēdētājs (līdz 1946. gadam). 1944. gadā devies uz Zviedriju, 1. novembrī, nogādājot lielāko daļu informācijas, kuru LCP bija savākusi par stāvokli vāciešu okupētajā Latvijā. Viņš apmetās uz dzīvi Stokholmā. Sadarbojies ar ASV un Lielbritānijas specdienestiem sakarā ar viņu interesi par situāciju Latvijā un pretošanās kustības izveidošanu. Miris 1958. gadā, 65 gadu vecumā, Stokholmā.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]