Veto tiesības ANO Drošības padomē

Veto tiesības Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē (angļu: United Nations Security Council veto power) ir īpašas tiesības, kas piešķirtas piecām pastāvīgajām ANO Drošības padomes dalībvalstīm – ASV, Lielbritānijai, Francijai, Ķīnai un Padomju Savienībai (vēlāk Krievijai) – ļaujot tām bloķēt jebkuru rezolūciju, neatkarīgi no tā, cik balsu tā saņēmusi no pārējām padomes dalībvalstīm.

Šī tiesību norma ir iekļauta ANO Statūtu 27. pantā, kurā noteikts, ka par būtiskiem jautājumiem lēmumi tiek pieņemti ar deviņām balsīm, tostarp visu piecu pastāvīgo locekļu piekrišanu. Tas nozīmē, ka jebkura no šīm valstīm var izmantot veto, lai apturētu rezolūciju vai lēmumu.

Veto tiesības tika ieviestas 1945. gadā, kad tika veidota ANO, kā daļa no politiskā kompromisa starp Lielā piecinieka valstīm Sanfrancisko konferencē. Padomju Savienība īpaši uzstāja uz šīm tiesībām kā priekšnoteikumu savai dalībai organizācijā. Šis mehānisms tika ieviests ar mērķi nodrošināt, ka lēmumi par starptautisko mieru un drošību tiek pieņemti ar galveno lielvalstu vienprātību, tādējādi izvairoties no konflikta starp tām pašām lielvalstīm.

Laika gaitā veto tiesības ir kļuvušas par pretrunīgi vērtētu ANO struktūras daļu. Tās bieži tiek kritizētas par to, ka tās paralizē padomes spēju rīkoties krīžu laikā, īpaši gadījumos, kad pastāvīgo locekļu intereses ir atšķirīgas. Piemēram, Sīrijas konfliktā vairākkārt tika izmantots veto, lai bloķētu rezolūcijas par sankcijām vai militāru iejaukšanos. Lai gan vairākkārt ir izteikti priekšlikumi reformēt veto mehānismu vai ierobežot tā izmantošanu, piemēram, gadījumos, kas saistīti ar kara noziegumiem vai genocīdu, līdz šim nav panākta vienprātība par šādām izmaiņām, jo jebkuras izmaiņas prasītu arī pašreizējo veto valstu piekrišanu.