Višapu akmeņi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Divi višapi

Višapu akmeņi (armēņu: Վիշապաքար; arī Pūķu akmeņi, Čūsku akmeņi) ir vairāki Armēnijai raksturīgi menhīri. Šiem akmeņiem ir cigāra forma, un uz tiem ir redzamas iekaltas čūsku un zivju galvas formas.[1]

Višaps[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiek uzskatīts, ka uz akmeņiem ir attēloti višapipūķveidīgas armēņu mitoloģiskās būtnes. Šīm būtnēm ir saistība ar ūdeni, un to parasti ilustrē kā spārnotu čūsku kombinācijā ar citiem dzīvnieku raksturīgām ķermeņa daļām.[2] Par vārda "višaps" izcelsmes vietu tiek uzskatīta Irāna, un tas nozīmē "indīgs, ūdenī dzīvojošs dzīvnieks" vai "dzīvnieks ar apbrīnojamu lielumu".[3]

Akmeņu atklāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daļa višapa Nr.5
Višaps Nr.6
Divi no 1909. gadā atrastajiem višapiem

1909. gadā pētnieki Nikolajs Marrs un Jakovs Smirnovs veica arheoloģiskos izrakumus Garni tempļa apkārtnē.[4] Šajā laikā viņi no vietējiem iedzīvotājiem uzzināja nostāstus par kalnos esošiem višapiem. Zinātnieki veica ekspedīciju uz tuvējo kalnu grēdu, kur atrada pirmos višapus. Ievērojamai daļai no skulptūrām bija zivs forma. Lielākais no atrastajiem akmeņiem sasniedza 4,75 metru garumu un 0,55 metru platumu. Līdz 1910. gadam Marrs un Smirnovs bija atraduši vairāk kā 20 višapus.[5] Nākamajos gados tika atrasti šādi akmeņi arī Gruzijas dienvidos un Turcijas austrumos, kā arī citos Armēnijas reģionos, it īpaši netālu Sevana ezera un pie Aragaca pamatnes.

Vecuma noteikšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Precīzs akmeņu uzstādīšanas laiks nav zināms.[6] Uz viena no pirmajiem atrastajiem višapiem tika atrasti mūsu ēras 13. gadsimta uzraksti un gravējumi, kas liecināja, ka šie pieminekļi ir celti jau agrāk.[6] Uzrakstu atrašanās vieta un teksts norāda, ka 13. gadsimtā Višaps ar numuru 1 vēl bija vertikālā stāvoklī. Pētnieki noteica, ka pieminekļu aptuvenais vecums varētu būt ap pirmo tūkstošgadi pirms mūsu ēras.[7] 1963. gadā Garni tika atklāts akmens, uz kura bija urartu ķīļveidīgs raksts no Urartu valsts karaļa Argišta I laika (~786.-764. g. p.m.ē.). Šis liecina, ka tas ir uzcelts aptuveni pirmā gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā vai otrā gadu tūkstoša p.m.ē. laikā.[8] Blakus šiem megalītiem ir atrasti seno apmetņu gruveši, no kuriem, pielietojot radioaktīvā oglekļa analīzes, varētu iegūt precīzākus datējumus.

Forma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visi atklātie višapi ir bijuši monolīti — sastāv no viena akmens gabala. To augstums svārstās no trim līdz pieciem metriem.[9] Daļai ir zivjveidīga, samam līdzīga forma (arī raksturoti līdzīgi cigāriem), bet tā ķermenis ir tikai daļēji izstrādāts, lai gan parasti ir attēlotas vismaz acis, mute, aste un žaunas.[10] Daļai menhīru ir nagaiņu (buļļu vai aitu) iezīmes,[10] dažreiz tikai attēloto dzīvnieku ādas izskats. Ķermeņa vidusdaļā ir iecirsti pārnadžu dzīvnieku ādas attēli, reizēm arī viļņotas līnijas, garkājaini purni, retāk čūskas.

Senie kanāli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gandrīz visi atrastie akmens pieminekļi Armēnijā saistīti ar kalnu avotiem vai pat ar senām apūdeņošanas sistēmām.[10][9] Šādu konstrukciju atliekas ir atrastas netālu no Tokmakagana-Gēla atradnes, Sevana ezera, Arhašanas upes kreisajā krastā un Aragaca dienvidu nogāzē.[10] Lai gan apūdeņošanas iekārtas nevar datēt precīzi, uzskata, ka tās celtas viduslaikos, bet tas skaidri liecina, ka to apkārtnē ir bijuši atrodami pazemes avoti. Pamatojoties uz šiem datiem, kā arī kombinācijā ar ūdens attēliem uz akmeņiem, zinātnieki tos saistīta ar auglības veicināšanu un ūdens ieguvi.[7][11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Roubens Pols Adalians. Historical Dictionary of Armenia. Scarecrow Press, 2010. gada 13. maijs. 500. lpp. ISBN 978-0-8108-7450-3.
  2. Mardiros Harootioon Ananikian. Armenian Mythology: Stories of Armenian Gods and Goddesses, Heroes and Heroines, Hells & Heavens, Folklore & Fairy Tales. IndoEuropeanPublishing.com, 2010. ISBN 9781604441727.
  3. Džeimss Rasels, "Van and the Persistence of Memory", 47. lpp., in "Armenian Van/Vaspurakan", ed. Richard G. Hovannisian, 2000.
  4. Garni tempļa vēsture
  5. The vishapakars of the Geghama Mountains: a synopsis, Alessandra Gilibert, Marina Storaci
  6. 6,0 6,1 Informācija par višapu vēsturi, ancient-origins.net
  7. 7,0 7,1 Пиотровский Б. Б. Вишапы. Каменные статуи в горах Армении, Издание Армянского филиала АН СССР, Ленинград, 1939
  8. Аракелян Б. Н., Арутюнян Н. В. Находка урартской надписи в Гарни // Историко-филологический журнал Армянской ССР, № 2, 1966
  9. 9,0 9,1 «Višapu pūķu raksturojums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 29. maijā. Skatīts: 2016. gada 29. maijā.
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 Armēnijas vēstures pieminekļi: Metsamora
  11. Марр Н. Я., Смирнов Я. И. Вишапы // Труды Государственной Академии Истории Материальной Культуры, т. I, Ленинград, 1931

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]