Pāriet uz saturu

Eiropas autoceļš E67

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Via Baltica)
Autoceļš E67 pie Nocjūniem Lietuvā
Autoceļš E67 pie Nocjūniem Lietuvā
Autoceļš E67 pie Nocjūniem Lietuvā
Garums1630 km
Garums Latvijā190 km
Maršruts
Apdzīvota vieta Helsinki Valsts karogs: Somija
Apdzīvota vieta Tallina Valsts karogs: Igaunija
Apdzīvota vieta Rīga Valsts karogs: Latvija
Apdzīvota vieta Kauņa Valsts karogs: Lietuva
Apdzīvota vieta Varšava Valsts karogs: Polija
Apdzīvota vieta Prāga Valsts karogs: Čehija

Eiropas autoceļš E67, posmā starp Tallinu un Varšavu dēvēts arī par Via Baltica, ir autotransporta koridors, kas šķērso vairākas Austrum- un Ziemeļeiropas valstis, tostarp arī Latviju ziemeļu—dienvidu virzienā. Autoceļš sākas Helsinkos, Somijā un tā maršruts ir Helsinki—Tallina—Rīga—Panevēža—Kauņa—Varšava—Prāga. Šā ceļa kopīgais garums ir 1630 km, bet garums Latvijas teritorijā — 190 km.

Latvijā nozīmīgākās investīcijas Via Baltica attīstībā veiktas izmantojot Eiropas Savienības pirmsiestāšanās finanšu instrumentus PHARE un ISPA.

Via Baltica autotransporta koridoram pieslēdzas arī autoceļš E77 (Rīga—Karaļauči—Gdaņska).

Via Baltica projekta vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas 1990. gadā radās nepieciešamība pēc vienota ceļa kas savienotu Somiju un Baltijas valstu galvaspilsētas ar Rietumvalstīm. Autoceļam jau 1990. gados bija ievērojama noslodze - 1992. gadā intensitāte pie Saulkrastiem sasniedza 4 700 automašīnas diennaktī, savukārt Baltezerā un Bauskā 6 500 automašīnas diennaktī (mūsdienās intensitāte pie Baltezera pārsniedz 28 000 transportlīdzekļu diennaktī) - tādēļ šīm apdzīvotajām vietām projektēja apvedceļus. [1]

Institūts "Ceļuprojekts" 1993. gadā izstrādāja vairākus apvedceļu variantus, iesakot Saulkrastus, Ādažus un Baltezeru apiet ar vienu "gājienu". Pēc šīs ieceres apvedceļš ar 12,5 metrus platu klātni un 7,5 metrus platu brauktuvi sāktos ziemeļos no Zvejniekciema un izietu uz Vidzemes šosejas (A2) posma starp Vangažiem un Garkalni. 32,2 km garais ceļa posms dotu 13 minūšu jeb 27% braukšanas laika ietaupījumu, salīdzinājumā ar braucienu pa esošo ceļu. [2]

1994. gadā izpētītais Saulkrastu, Ādažu un Baltezera apvedceļš uz A1 autoceļa (A/S "Ceļuprojekts)"

Savukārt projektētais Bauskas un Iecavas apvedceļš apietu tās austrumu pusē un izietu atpakaļ uz Rīgas ceļa pēc 19,8 apvedceļa kilometriem, kur plānoja savienojumu ar Ķekavas apvedceļu. Braukšanas attālums tādējādi saīsinātos par 1,8 kilometriem, un braucēji ietaupītu 10 minūtes jeb 44% no braukšanas laika. Tomēr šīs vērienīgās ieceres nebija iespējams īstenot finanšu krīzes dēļ, kas 1990. gados gandrīz pilnībā apturēja visus ceļu būvdarbus valstī. Bauskas pašvaldība pretojās pilsētas apvedceļa izbūvei, lai nezaudētu ienākumus no caurbraucošās satiksmes.[3]

1993. gada 29. novembrī tika parakstīta Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Somijas transporta ministru rezolūcija "Par "Via Baltica" kā starptautiskās transportēšanas maršruta stiprināšanu".[4]

1994. gadā izpētītā Bauskas apvedceļa trase uz A7 autoceļa (A/S "Ceļuprojekts")

Par spīti krīzei viena no transporta attīstības programmas prioritātēm 1990. gados un 2000. - 2006. gada finanšu plānošanas uzsaukumā bija Via Baltica kvalitātes uzlabošana, paredzot Eiropas Savienības līdzekļu piesaisti. Eiropas transporta ministru konferencē 1994. gadā Via Baltica projektu minēja kā Eiropas 1. multimodālā transporta koridora sastāvdaļu. Sakārtošanas un būvniecības darbiem Via Baltica trasē plānoja divus investīciju periodus.[5]

Pirmajā periodā no 1996. līdz 2000. gadam 147,87 kilometriem trases atjaunoja asfaltbetona segumu, saremontēja vai pārbūvēja tiltus pār Ķīšupīti, Gauju, Baltezera kanālu, Misu, Iecavu, Mēmeli, Cerauksti, uzlaboja satiksmes drošību Iecavas pilsētas daļā, izbūvēja rotācijas apli Ķekavā, uzstādīja sešas ceļa laika apstākļu stacijas, sakārtoja robežpārejas punktus Ainažos un Grenctālē. Projekta ietvaros ceļu uzturēšanai iegādājās 17 smagās automašīnas ar sānu un priekšējām lāpstām, 17 sāls - smilts kaisītājus; 7 frontālos iekrāvējus, 5 pikapus ceļu inspekcijai, 2 mašīnas (Unimog) ar lāpstām un kaisīšanas iekārtām, uzcēla arī divas sāls noliktavas. Projektu apmaksāja no Pasaules Bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas kredītiem, ES PHARE programmas dāvinājumiem un Valsts Autoceļu fonda līdzekļiem.[6] Visā Via Baltica trasē no 1995. līdz 1999. gadam satiksmes intensitāte Latvijā pieauga par 31%. Igaunijā tā pieauga par 16%, Polijā par 28%, savukārt Lietuvā pat par 43%.[7]

Pirmajā periodā kopējie ieguldījumi visās projekta valstīs sasniedza 178,4 miljonus dolāru. No tā Latvijā tie bija 26,8 miljoni dolāri (aptuveni 14,7 latu). No tā, 6,4 miljoni lati tika ieguldīti ceļa seguma atjaunošanai, 4,55 miljoni lati - Misas, Gaujas un Ķīšupes tiltu atjaunošanai, 2,3 miljoni lati - ielu atjaunošanai Bauskā un Iecavā, 1,2 miljoni lati - ceļa zīmju atjaunošanai.[8]

Otrajā periodā no 2001. līdz 2006. gadam, kura galvenais finansētājs bija ES pirmsiestāšanās fonds, pārbūvēja A1 ceļa posmu no Rīgas apvedceļa līdz Lilastei 14,5 km garumā, A7 autoceļa posmu līdz Iecavai 23 km garumā - abos posmos izbūvējot 11,5-12 m platu ceļu ar divām braukšanas joslām un paplašinātām nomalēm.[9]

No 2005. gada jūlija līdz 2007. gada septembrim izbūvēja Saulkrastu apvedceļu 20,2 km garumā, pievedceļus 13 km garumā, septiņus divlīmeņu ceļa pārvadus, divus dzelzceļa tiltus, divus gājēju tuneļus, vairākas skaņu aizturošas sienas, vienu servisa staciju un degvielas uzpildes vietu, kā arī veloceļus gandrīz piecu kilometru garumā. Kopējās projekta izmaksas bija 113 miljoni eiro, no tiem 36% (40 miljoni eiro) bija ES Kohēzijas fonda līdzfinansējums.[10][11][12] Būvdarbus veica A/S "A.C.B", A/S "Binders", A/S "8 CBR", SIA "Lemcon Latvija" un citi mazāki uzņēmēji. Atjaunoja 40 kilometru garu ceļa posmu no Saulkrastu apvedceļa līdz Svētciemam, pārbūvējot svarīgākos krustojumus un divus tiltus, izbūvējot veloceļus trīs kilometru garumā.[13]

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Vilnis Andrejsons. Ceļi Latvijā. Latvijas Valsts Ceļi.
  2. ↑ Vilnis Andrejsons. Ceļi Latvijā. Latvijas Valsts Ceļi.
  3. ↑ Vilnis Andrejsons. Ceļi Latvijā. Latvijas Valsts Ceļi.
  4. ↑ «Periodika».
  5. ↑ Vilnis Andrejsons. Ceļi Latvijā. Latvijas Valsts Ceļi.
  6. ↑ Vilnis Andrejsons. Ceļi Latvijā. Latvijas Valsts Ceļi.
  7. ↑ Vilnis Andrejsons. Ceļi Latvijā. Latvijas Valsts Ceļi.
  8. ↑ «https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa%7Cissue:699377%7Carticle:DIVL66%7Cquery:Via%20Baltica». periodika.lv. Skatīts: 2026-04-25.
  9. ↑ Vilnis Andrejsons. Ceļi Latvijā. Latvijas Valsts Ceļi.
  10. ↑ «Saulkrastu apvedceļš - Ceļuprojekts» (latviešu). 2020-03-15. Skatīts: 2022-11-14.
  11. ↑ «Piejūras kūrortpilsēta gūst labumu no lielās automaģistrāles-Projekti». ec.europa.eu (latviešu). Skatīts: 2022-11-14.
  12. ↑ «Saulkrastu apvedceļš ieguvis reālus apveidus». Auto pasaulē (latviešu). 2006-07-19. Skatīts: 2022-11-14.
  13. ↑ Vilnis Andrejsons. Ceļi Latvijā. Latvijas Valsts Ceļi.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]


Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Eiropas_autoceļš_E67&oldid=4459076"