Vides aizsardzības klubs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Vides aizsardzības klubs, saīsināti VAK, ir vecākā dabas aizsardzības nevalstiskā organizācija Latvijā. VAK 1986. gadā bija daļa no Latvijas Atmodas kustības veidojošā spēka.[1] VAK apvieno cilvēkus, kuriem ir svarīga vides aizsardzība un sakopšana. VAK pirmsākumi meklējami astoņdesmito gadu sākumā, kad tika rīkotas talkas senvietu un svētvietu sakopšanai, vēlāk — demonstrācijas pret Rīgas metro būvniecību, robotu rūpnīcas būvniecību, kā arī atomelektrostacijas izveidi pie Liepājas. Kopš 1987. gada kluba prezidents ir Arvīds Ulme.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vides aizsardzības klubs dibināts 1987. gada 28. februārī.

Karogs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vides aizsardzības klubs kā savu simbolu izvēlējās zaļbaltzaļu karogu, ar zaļo krāsu simbolizējot rūpes par vidi. PSRS varas iestādes neiebilda pret šī karoga izmantošanu, jo karogā izmantota politkorekta krāsu gamma. Tomēr, tajā laikā televīzijas raidījumi tika filmēti uz melnbaltas lentes, un karogs veidoja asociācijas ar Latvijas karogu, kura izmantošana bija stingri aizliegta.[2]

Demonstrācijas un mītiņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

VAK pirmajam mītiņam par tīru gaisu un pret vidi degradējošām rūpnīcām, piemēram Olainē, vajadzēja notikt Rīgas centrā. Tomēr Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs pēdējā brīdī mītiņu vietu pārcēla uz VEF Kultūras pili, tādējādi netiešā veidā atļaujot demonstrācijas gājienu ar dažādiem plakātiem caur Rīgas centram.

1988. gada 27. aprīlī VAK organizēja mītiņu pret Slokas celulozes un papīra fabrikas radīto piesārņojumu Jūrmalā, bet 1988. gada 2. jūlijā pret atomelektrostacijas celtniecību netālu no Liepājas. Tā paša gada 3. septembrī VAK organizēja akciju "Lūgšana pie jūras", kas norādīja uz Baltijas jūras ekoloģiskajām problēmām. Akcija pulcēja vairākus tūkstošus dalībnieku no visām Baltijas valstīm.

Incidents pie Brīvības pieminekļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1987. gada 23. augustā, protestējot pret Molotova—Rībentropa paktu, vēstures skolotājs Valdis Turins pie Brīvības pieminekļa turēja rokās augsti paceltu plakātu ar uzrakstu krievu valodā "Dariet zināmus tautai staļinismu atmaskojošos dokumentus un faktus". Viņam uzbruka kāds vīrietis, kurš centās plakātu viņam izraut no rokām, līdz Turinu aizturēja milicija. Aizturēšanas brīdī Turins turpināja turēt plakātu augsti paceltu. Vēlāk pret Turinu tika izdarīts spiediens, lai viņš pamestu skolotāja amatu.

Protests pret Rīgas metro[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Astoņdesmitajos gados tika izstrādāts projekts Rīgas metro būvniecībai. VAK apzinājās, ka metro celtniecībai tiks masveidā ievesti viesstrādnieki no Padomju Savienības un, pēc būvniecības beigām viņi paliks Latvijā, kā arī tiks nojauktas vairākas ēkas Vecrīgā. Tāpēc, par spīti dažādiem draudiem, 1988. gada 27. aprīlī VAK organizēja mītiņu un protesta demonstrāciju Arkādija parkā, kaut gan sākotnēji mītiņš tika ieplānots pie Raiņa pieminekļa Komunāru laukumā, bet tur tā norisi aizliedza.[3] Šajā dienā VAK publicēja arī petīciju ar šādu tekstu:

"Plašas apspriešanas, runas un raksti par metro būvniecību no vienas puses un informācijas trūkums par robotu rūpnīcas celtniecību no otras, — tādas ir vadības visiem labi saskatāmā "fasādes" politika šajās jomās. Prasām: atcelt visus lēmumus par metro un robotu rūpnīcas celtniecību. Pārtraukt uzsāktos darbus to realizēšanā, pieprasot Latvijai ekonomisko autonomiju, nodrošināt republikai pašfinansēšanos un saimnieciska aprēķina realizēšanu".[4]

Politiskās aktivitātes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc protesta akcijām pret metro un robotu rūpnīcu strauji pieauga atbalsts klubam un biedru skaits tajā. Lai arī kluba pamatvirziens bija dabas aizsardzība, Valda Turina vadībā izveidojās platforma, kura tika izmantota, lai veicinātu sabiedrības aktivitāti neatkarības atjaunošanā. Pats Valdis Turins LTV raidījumā "Melu Laboratorija" atzīst, ka vēlējies klubu politizēt.

1988. gada maijā tika izplatīts aicinājums uz mītiņu un demonstrāciju ar moto "Mēs par pārkārtošanos, par pilnīgu sabiedrības destaļinizāciju, par to, lai 1941. gada 14. jūnija noziegumi neatkārtotos". Ziņojums tika izplatīts arī krievu valodā. Tas bija garāks nekā latviešu valodā izplatītais, jo tika skaidrota arī 14. jūnija deportācija.[5] Komunistiskā partija atļāva mītiņu ar noteikumu, ka netiks izmantota "buržuāziskās Latvijas" simbolika vai pretpadomju simbolika. VAK mītiņā ieradās ar melnbaltmelniem karogiem, taču gājiena laikā uz Brīvības pieminekli melnbaltmelno karogu vidū parādījās arī sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Tā bija pirmā reize kopš okupācijas, kad karogs tika pacelts sabiedriskā pasākumā.[4]

1988. gada 16. jūlijā, vēl trīs mēnešus pirms LTF dibināšanas Mežaparkā, Rīgā tika rīkota tautas manifestācija par Latvijas karogu. Notika gājiens uz Mežaparku, kur VAK prasīja atcelt aizliegumu izmantot Latvijas karogu. Televīzija, radio, prese šo gājienu nepieminēja.

Politiskais noriets sākās brīdī, kad Valdim Turinam piespiedu kārtā nācās pamest Latviju un doties uz Rietumiem, jo pastāvēja draudi viņa drošībai.[4]

Darbība mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šobrīd VAK nodarbojas ar vides aizsardzības pasākumiem, kā arī piedalās Lielās Talkas organizēšanā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «VAK darbības veidi». Vides aizsardzības klubs. Skatīts: 2016. gada 18. jūnijā.
  2. «Valsts karogs». Letonika.lv. Skatīts: 2016. gada 18. jūnijā.
  3. "Laiks". 07.05.1998.
  4. 4,0 4,1 4,2 «Zaļā Atmoda». ltv.lsm.lv (audio).
  5. Valdis Turins. «Intervija».

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]