Viduslaiki

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par vēstures periodu. Par albumu skatīt rakstu Viduslaiki (albums)
Kārļa Lielā un pāvestu Gelasija, Gregora I Lielā attēlojums, 9. gadsimts

Viduslaiki ir Eiropas vēstures periods starp senajiem laikiem un jaunajiem laikiem, no 5. līdz 15. gadsimtam.

Rietumeiropā to ievadīja Romas impērijas sabrukums un barbaru valstu izveidošanās 5. gadsimtā, bet noslēdza Renesanse 15. gadsimtā. Ziemeļeiropā un Austrumeiropā viduslaiku perioda sākums saistāms ar vikingu laikiem un kristietības ieviešanu.

Viduslaiki aptver samērā ilgstošu Eiropas vēstures posmu - vairāk nekā tūkstoš gadu. Šajā laika posmā Eiropa sasniegusi dažādas, kvalitatīvi atšķirīgas ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības pakāpes. Tādēļ viduslaikus pieņemts dalīt vairākos, parasti trijos periodos - agrīnie viduslaiki (400. g.-700. g.), vidējie viduslaiki (700. g.-1200. g.), vēlīnie viduslaiki (1200. g.-1500. g.). Konkrētās šo periodu laika robežas ir nosacītas un dažādos darbos tās var būt arī atšķirīgas.

Latvijas vēsturē pāreja no senajiem laikiem uz viduslaikiem sākās ar vikingu apmetņu veidošanos Kursā un gar Daugavas ūdensceļu 9. gadsimtā un noslēdzās ar Livonijas krusta kariem 13. gadsimtā. Par viduslaiku perioda beigām Latvijā pieņemts uzskatīt Livonijas konfederācijas sabrukumu 16. gadsimtā.

Agrīnie viduslaiki (400. g.-700. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kellu grāmata ir viena no Agrīno viduslaiku slavenākajiem mākslas darbiem.

Par viduslaiku sākumu var uzskatīt laiku, kad pēc Rietumromas impērijas sabrukuma, varu Itālijā pārņēma tur iebrukušie goti. 476. gadā Rietumromas impērijas armijas ģermāņu algotņu vienības vadonis Odoakrs gāza no troņa imperatoru Romulu Augustulu un pasludināja sevi par Itālijas valdnieku. Nepilnus septiņpadsmit gadus vēlāk viņa karalisti iekaroja Teodoriks Lielais. Būdams savam laikam ļoti izglītots, Teodoriks savā karalistē centās apvienot gotu iekarotāju enerģiju un romiešu senās zināšanas likumdošanā un valsts pārvaldē.

Teodorika mauzolejs

Teodoriks mira 526. gadā un Itālijā atkal sākās jukas. Austrumromas impērija, kuru Justiniāns I valdīja no Konstantinopoles, sūtīja savas armijas lai no barbaru iekarotājiem atgūtu senās Romas impērijas rietumu daļu. Cīņas starp Konstantinopoles armiju vadoņiem Belisāru un Narsu no vienas puses, un Itālijas gotu karaļiem turpinājās gandrīz 60 gadus. 536. gadā Belisārs ieņēma Romu, un uz īsu laiku Konstantinopolei izdevās pārņemt savā kontrolē lielāko Itālijas daļu. Taču 6. gadsimta beigās Itālijā iebruka langobardu (arī lombardi) iekarotāji un 599. gadā Itālija tika sadalīta - ziemeļus kontrolēja lombardi bet centrs un dienvidi palika Austrumromas impērijas sastāvdaļa.

Saimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnā feodālisma periodā atlantiskā Eiropas daļa, salīdzinājumā ne tikai ar agrākajām antīkajām civilizācijām, bet arī ar tā laika Bizantiju vai arābu kalifātiem, bija saimnieciski vāja, atpalikusi, izolējusies province.[nepieciešama atsauce] Līdzīgi citām lauksaimniecības civilizācijām vēsturē arī Eiropā viduslaiku sabiedrība bija pārstāvēta ar milzīgu zemniecības masu, kas ražoja pārtiku un veica citus darbus un salīdzinoši plānu augstdzimušo slāni, kura rokās bija gandrīz visi īpašumi, tai skaitā galvenais - zeme. Viduslaikos, tāpat kā citos vēsturiskos periodos, ekonomikas attīstība bija iespējama divos virzienos - ekstensīvā un intensīvā. Abi virzieni tika kombinēti. Taču sākotnēji Eiropas iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanās notika samērā lēni, pateicoties, galvenokārt, ekstensīvas attīstības faktoriem, iesaistot saimnieciskajā apritē arvien jaunas zemes.

Pirmie zināmie bronzas laikmeta cirvji tika atrasti Balkānu pussalā un tie attiecināmi vēl uz 4. gadu tūkstoti p.m.ē. Taču bronzas darba rīki nebija piemērojami Rietumeiropas (dižskābaržu un ozolu) mežu līšanai. Lai gan dzelzs darbarīkus - cirvjus, cirtņus, kapļus u.c., arī pazina jau sen, tie joprojām bija visai maz izplatīti, jo bija samērā dārgi. Pat samērā lielās muižās Eiropas vidienē 9. gadsimtā parasti nebija vairāk par 2-3 dzelzs cirvjiem, un apmēram tikpat daudz lāpstām un sirpjiem. Papildus zemajam lauksaimniecības tehniskajam līmenim, arī klimats līdz pat 700. g. bija kļuvis vēsāks. Šo faktoru savstarpējās iedarbības rezultātā neliela bija arī darba produktivitāte un lauku ražība. Tā, pēc skopām ziņām par agrīnā feodālisma saimniecību graudaugu raža reti kad sasniedza 2:1 attiecībā pret sēklām. Ja arī mēdza gadīties ražas pārpalikums virs nepieciešamā izdzīvošanas minimuma, tā lielākā daļa parasti tika atdota zemes īpašniekiem. Ģermāņu tautu ienācēji pārņēma no romiešu villas līdz ar tajās strādājošiem vergiem. Tomēr vergu nozīme viduslaiku Eiropā bija daudz mazāka nekā agrākajās Vidusjūras reģiona civilizācijās. Klimatisko apstākļu dēļ vairākus mēnešus gadā, ziemas periodā, vergus varēja nodarbināt maz, bet arī šajā laikā tos vajadzēja uzturēt. Tādēļ ekonomiski izdevīgāk bija vismaz daļai vergu piešķirt lietošanā nedaudz zemes, apmaiņā pret darbu muižā, lai tie paši uzturētu sevi un savas ģimenes. Arī kristīgā baznīca, lai gan kategoriski neprotestēja pret verdzību, veicināja pakāpenisku tās aizstāšanu ar civilizētākām darbaspēka izmantošanas formām. Tādējādi apkārtējās vides faktori lielā mērā noteica feodālās Eiropas politekonomiskās struktūras modeli.

Ja grieķu-romiešu saimniecības pamatā bija lauksaimniecība un aktīva tirdzniecība, tad Rietumeiropā tirdzniecība vēl ilgi bija maznozīmīga. Tas, ka bija izplatīta naturālā saimniecība, vēl nenozīmēja, ka nenotika nekāda apmaiņa ar produktiem vai pakalpojumiem. Tomēr, apmaiņai galvenokārt, bija bartera vai dāvinājuma raksturs. Tā, zemākajā sabiedrības līmenī dominēja naturālā maiņas tirdzniecība, kad, piemēram, kurpnieka izgatavotie apavi tika mainīti pret drēbnieka šūtajām drēbēm.

Eiropas viduslaiku sabiedrības pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam kad pārstāja eksistēt Rietumroma, Eiropā sāka veidoties pilnīgi jauna sabiedrība, kas nebija vairs etniskie ķelti, tie nebija arī urbanizētie un kosmopolītiskie romieši. Tie vairs nebija arī pusmežonīgie ģermāņi, kas vezumos, jāšus uz zirgiem vai kājām ar nedaudzām apģērba un mājsaimniecības piederumu paunām, ieradās no Pārreinas mežainajiem un purvainajiem apvidiem Gallijā vai Spānijā. Šeit viņi atrada pilsētas ar pirtīm, tualetēm un teātriem, bruģētām ielām un ceļiem, kas savienoja pilsētas un apvidus. Šeit bija arī organizēta pilsētu un provinču administrācija, kas uzturēja kārtību, ievāca nodokļus, iztiesāja strīdus. Lauku apvidos dominēja villu saimniecība, kas piederēja romanizētai lauku aristokrātijai un, kur zemes apstrādei tika izmantots plašs darbarīku klāsts. Arī ģermāņi jau sen bija kļuvuši par zemkopju ciltīm ar vairāk vai mazāk pastāvīgu dzīves vietu. Tādēļ ierodoties bijušās Romas impērijas teritorijās viņi ne vienmēr grāva un laupīja, bet pat ja apmetās padzīto saimnieku vietās, centās saglabāt un izmantot šeit atrasto mantu, mainoties un piemērojoties jaunatklātajai videi pakāpeniski arī paši. Tiesa, P.J.Anstrats min, ka par ģermāņu sākotnējo tumsonību romiešu civiliedzīvotāju vidū stāstītas anekdotes. Kāds ģermāņu karavīrs, redzēdams uz romiešu villas grīdas mozaīku, kurā tēlots dīķis ar peldošu pīli, sviedis tai ar kara cirvi …

Joma, kur izteiksmīgi parādās, kā iekarotāji pārņēma iekaroto pieredzi un praksi, ir likumdošana. Visas ģermāņu valstis, pat tās, kas pastāvēja neilgu laiku, kā, piemēram, burgundu karaļvalsts, pārņēma romiešu likumu sistēmu, vai vismaz pielietoja tās kodificēšanas sistēmu. Tam bija milzīga nozīme ģermāņu veco cilšu tradīciju izmaiņā. Piemēram, viena no mežonīgākajām, bet noturīgākajām tradīcijām bija asinsatriebība. Par katru tīši vai netīši nodarītu pārestību varēja sekot un parasti arī sekoja nežēlīga izrēķināšanās ar pārestības nodarītāju, kas izsauca atbildes reakciju no pēdējā radinieku puses. Savstarpēju slaktiņu sērijām turpinoties, tās dalībnieki bieži vien vairs neatcerējās, vai arī vairs nevarēja noskaidrot, kādēļ tie viens otru apkauj, jo sākotnējie ķildnieki jau sen bija viens otru noslepkavojuši.

Ieviešot romiešu likumus ģermāņu valdnieki centās šo pašiznīcināšanās praksi ierobežot vai aizstāt ar civilizētākiem sodiem. Piemēram, daudzās ģermāņu zemēs tika ieviesta norma, ka atbildība par nodarījumu jānes konkrētai personai, kas šo nodarījumu tieši veikusi un nevis visai viņa ģimenei vai dzimtai. Tomēr barbariskā asinsatriebība Rietumeiropas tautu sadzīvē pastāvēja līdz pat vēlīniem viduslaikiem, kad valdības Eiropā bija kļuvušas pietiekami spēcīgas, lai spētu efektīvi cīnīties ar šo mežonīgo tradīciju. Populārie Aleksandra Dimā un citu tā laika rakstnieku darbi labi atspoguļo šo situāciju.

Katrā ziņā, nonākot jaunajā vidē, ģermāņi vairs nevarēja turpināt ierasto cilts dzīves veidu, kuras pamats bija visai primitīva komūnas tipa saimniecība - kopējas pļavas un ganības, kā arī liela daļa mājlopu, kopīgs darbs tīrumos, dzīve nelielos ciematos. Adaptācijas procesa rezultātā, kas Rietumeiropā turpinājās apmēram divus gadsimtus (6.-7.gs), šeit sāka pamazām veidoties pilnīgi jauna sabiedrība. Par šiem diviem gadsimtiem vēsturē ir ļoti maz ziņu. Tādēļ grūti detaļās pateikt, kā noritēja jaunās sabiedrības veidošanās sākuma etaps. Tomēr tieši šie divi gadsimti bija izšķirošie tās sabiedrības attīstībai, kura arī mūsdienās pazīstama kā Eiropas sabiedrību un, kas jau sākot no šī laika attīstījās pavisam citādāk, nekā citas Romas impērijas daļas.

Kristietības nozīme Eiropas sabiedrības ģenēzē un integrācijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropā joprojām turpinās diskusijas par Rietumeiropas identitāti. Daudzi vēsturnieki, politologi, filozofi utt. mēdz dot apstiprinošu atbildi vismaz vienā ziņā jau sākot ar viduslaiku posmu — tā bija vairāk vai mazāk organizēta kristietība. Kristīgā baznīca bija vislabāk saglabājies romiešu mantojums. Romas impērijas beigu posmā kristietība jau bija nostiprinājusies — ieaugusi sabiedrības struktūrā, apziņā, tradīcijās. Romas impērija vairs nepastāvēja, bet daudz kas no romiešu tradīcijām un uzskatiem tika saglabāti baznīcas ideoloģijā. Vakuumu, kas bija izveidojies pēc Romas impērijas sabrukuma, veiksmīgi aizpildīja kristīgais pasaules uzskats, kas Eiropas mērogā atspoguļoja arī pietiekami konkrētu, vairāk vai mazāk vienotu politisko identitāti, zināšanas, sabiedrības organizāciju, īpašu kultūru, tradīcijas un uzvedības normas. Tas arī bija galvenais, kas Eiropu jau tās agrīnā feodālisma laikā atšķīra no pārējās pasaules.

Varētu vilkt pat zināmu likumsakarību — Romas varenības noriets, morāles pagrimums un kultūras degradācija, kas arvien krasāk sāka izpausties it īpaši pēc Augusta nāves jau mūsu ēras pirmajā gadu simtenī, laika ziņā sakrita ar kristietības nostiprināšanos un izplatīšanos arvien lielākā sabiedrības daļā. Acīmredzot, tā sākotnēji bija neapzināta sabiedrības reakcija uz atsevišķas tās daļas, it īpaši valdošo aprindu nespēju nodrošināt ja ne tālāko attīstību, tad vismaz impērijas iekšējo stabilitāti. Pat vienkārši, neizglītoti cilvēki arvien skaidrāk nojauta tās gala tuvošanos. Tas viņus biedēja un spieda meklēt ticību un atbalstu kaut kam augstākam un varenākam, kaut kam tādam, kurš nespēj citus cilvēkus ne nodot, ne piekrāpt, ne nogalināt, ne kā citādi veikt kaut ko sliktu vai necienīgu.

Politiskie faktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristietība nebūt nebija vienīgais Eiropu cementējošais faktors pēc Romas impērijas sabrukuma. Ja tas būtu tā, droši vien būtu pieticis ar Romas pāvesta institūcijas izveidošanu. Turklāt pēc kristīgās baznīcas sadalīšanās rietumu (latīņu) un austrumu strāvojumos 11. gadsimtā, tās viena otru ideoloģiski un politiski nemitīgi apkaroja.

Katoļu baznīca un Romas pāvests nebija vienīgās politiskās institūcijas, kas veidojās Eiropā. Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma kontinentā arvien skaidrāk sāka iezīmēties jaunu ģermāņu valstu kontūras. Gallijā izveidojās Franku valsts, Spānijā- Vestgotu valsts, Itālijā- Ostgotu valsts, Gallijas un Itālijas robežjoslā- Burgundu valsts. Franku karaļa Kārļa Lielā impērijas un vēlākās Svētās Romas impērijas izveidošanās pamatā bija mēģinājumi atjaunot Senās Romas impērijas varenību. Eiropas austrumos turpināja pastāvēt Austrumromas impērija, kura piedzīvoja īpašu uzplaukumu imperatora Justiniāna I laikā. Justiniāna sapnis bija Romas impērijas varenības atjaunošana un, lai to piepildītu, bija jāpakļauj barbaru valdnieki, kas valdīja bijušajās Rietumromas impērijas zemēs. Laikā starp 534. un 565. gadu tika atkarota Itālija, Sicīlija, Sardīnija, daļēji arī Spānija. Tomēr Bizantija bija spiesta pārliecināties par Romas impērijas atjaunošanas un uzturēšanas neiespējamību iepriekšējās robežās - tās resursi drīz vien izrādījās izsmelti.

Vidējie viduslaiki (700. g.-1200. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstu uzplaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidējie viduslaiki bija daudzu mūsdienu nacionālo valstu izveidošanās laiks. Rietumeiropā nostiprinājās un paplašinājās Francijas Karaliste. Normandijas hercogs Viljams 1066. gadā sakāva anglosakšus un tika kronēts par Anglijas karali. Viduseiropā pēc kristietības pieņemšanas izvirzījās Polija, Lietuva un Ungārija. Pireneju pussalā sākās rekonkista- mauru kontrolēto teritoriju atkarošana. Galvenās kristiešu karalistes pussalas ziemeļu daļā bija Aragona, Kastīlija, Leona, Navarra un Portugāle. Pussalas dienvidu daļā pastāvēja Kordovas kalifāts, kas 1031. gadā sašķēlās vairākos emirātos.

Krusta kari[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Krusta kari

11. gadsimtā turki seldžuki iekaroja lielu daļu Tuvo Austrumu. 1071. gadā viņi Armēnijā pie Mancikertas sagrāva Bizantijas imperatora Romana IV karaspēku, 1076. gadā ieņēma Jeruzalemi un 1085. gadā- Antiohiju. 1095. gadā jaunais Bizantijas imperators Aleksijs I Komnens (1081-1118) griezās pie pāvesta Urbāna II, lai lūgtu Rietumu bruņinieku atbalstu. Pāvests atsaucās uz bizantiešu lūgumu un aicināja rietumu kristiešus atbrīvot Svēto zemi no musulmaņiem. 1096. tika uzsākts Pirmais Krusta karš, kura rezultātā krustneši ieņēma Svēto zemi un izveidoja tur Krustnešu valstis.

Saimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Karolingu impērijas sadalīšanās ap 10. gadsimtu Rietumeiropā izveidojās dzimtbūšana. Šajā laikā Rietumeiropa bija sadrumstalota daudzās feodālās valstiņās, kurās par dominējošo lauksaimniecības darbaspēku kļuva dzimtzemnieki. Vēl arvien pastāvēja verdzība, taču tā bija reti izplatīta, vergi tika izmantoti galvenokārt kā mājkalpotāji. Daļā Eiropas, kā piemēram Skandināvijā, dzimtbūšana neizveidojās.

Viduslaiku arhitektūra un māksla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākslas (latīņu: artes) sastāv no artes liberalis (brīvās mākslas) un artes mechanicae (mehāniskās mākslas). Tas, ko viduslaikos saprata ar "brīvajām mākslām" (gramatika, retorika, loģika, aritmētika, mūzika) mūsdienās tiek uztvertas kā zinātnes sastāvdaļa (arī mūzika tika uztverta matemātiski: mūziku veido skaitļu likumi un tā darbojas saskaņā ar tiem). Viduslaikos mākslā dominēja reliģisks raksturs, baznīcas mūzika un glezniecība. Sadzīves mūzika un tēlotājmāksla tika pielīdzinātas amatniecībai. Brīvās mākslas balstījās uz teorētiskās bāzes, bet mehāniskajās dominē amatnieka veiklība, apstrādājot noteiktu materiāla veidu, padarot to praktiski lietojamu. Arhitektūra piederēja abām sfērām. Alberts Lielais (1193.-1280.) norāda, ka arhitektūra no visām mākslām atrodas vistuvāk patiesībai, jo ir orientēta uz augstāko realitāti. Arhitekts savā darbā balstās uz ģeometriju, kas ir gan projekta teorētiskā bāze, gan praktiskās darbības pamats. Daudzi lielākie viduslaiku arhitekti bija vienlaicīgi arī teorētiķi. Arhitektūrai ir 3 aspekti: dispositio, constructio, venustas (plānošana, celtniecība, daiļums). Tēlotājmāksla un tēlniecība bija pakļautas arhitektūrai. Skaista forma kalpoja kādam konkrētam mērķim, funkcijai. Mākslas uzdevums - panākt noteiktu iedarbību. Mākslas darbs bija virzīts uz noteikta mērķa - reliģiska, morāla, politiska - sasniegšanu. Forma bija pakārtota idejai. Estētiskā un saturiskā vērtība nebija šķiramas (dominēja simbolisms); tīra forma bez satura un otrādi nepastāvēja.

Sevišķi uzplauka sakrālā arhitektūra. Saskaņā ar definīciju, katedrāle ir bīskapa baznīca un tāpēc arī pilsētas baznīca. Katedrāļu būvniecība ir cieši saistīta ar pilsētu attīstību. 12. gadsimtā radās gotiskā arhitektūra. Par tās aizsācēju var uzskatīt Sendenī abatu Sužēru (1081.-1151.), kurš uzsāka lielus abatijas pārbūves darbus, uzceļot tur katedrāli. Viņš centās jaunajā celtnē apvienot romāņu stilu ar ģermāņu tradīcijām - tā radās gotika. Jaunums bija celtnes plašums un atvērtība, apgleznotie "mirdzošie" logi, mozaīkas, skulptūras kā atsevišķi rotājošie elementi. Bīskapi sāka sacensties, kura rezidence būs greznāka un grandiozāka, un visvairāk paudīs baznīcas varenību. Visbeidzot, katra katedrāle liecināja par visas pilsētas labklājību; tā bija pilsoņu leopnums, kuras celtniecībā piedalījās visi. Mākslas darbu radīšanas procesa intensifikāciju veicināja mecenātisms, kas pieauga līdz ar vispārējo labklājību.

Reliģijas iespaidā mākslā formas tika attēlotas nevis tādas, kādas tās bija, bet gan tādas, kādām tām vajadzēja būt. Viduslaiku sabiedrība neuzskatīja māksliniekus par īpašu fenomenu - tie bija tikai vieni no daudzajiem amatniekiem, kas darbojās savās cunftēs. Tikai XIV gs. tēlnieki, gleznotāji un juvelieri sāka nodalīties no celtnieku cunftēm un veidot pilsētās paši savas darbnīcas. Nodalījās "oficiālā" māksla, par kuru maksāja un kuru atbalstīja varas struktūras, un "tautas" māksla (lietišķā mūzika, mīlas lirika, teātra izrādes).

Attīstīto viduslaiku sabiedrības modelis. Valdnieks un kārtas.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tīri teorētiski viduslaiku doma iedalīja sabiedrību trijās kārtās: oratores (lūdz), bellatores vai pugnatores (karo), laboratores (strādā). Nebrīvie jeb vergi neietilpa nevienā no kārtām. Taču katrā kārtā bija visai sarežģīta iekšējā organizācija. Jau XIII gs. iedalīja 12 kārtas (pat atsevišķas profesijas sāka uzskatīt par kārtām). Gan dižciltīgo, gan garīdznieku kārtas iekšēji bija visai diferencētas (no hercoga līdz bruņiniekam, no arhibīskapa līdz mūkam); arī pilsonība - birģeri, amatnieki un brīvie zemnieki pēc tiesībām un ietekmes savā starpā ļoti atšķīrās. Dzīvi ārpus kārtas cilvēki nespēja pat iedomāties.

Karaļa vara juridiski bija visai ierobežota no tā pienākumiem un padomdevējiem (protams, viss bija atkarīgs no karaļa personības un situācijas). Jau no senākiem laikiem karalis lēmumus pieņēma pēc padoma (consilium) saņemšanas no aristokrātijas vadītājiem (magnates, optimates, proceres, principes). Pie tiem bija pieskaitāmi arī augstākie baznīcas hierarhi.

Attīstoties pilsētām, un tām iegūstot aizvien lielāku ekonomisko un politisko spēku, valdnieki bieži vien pat paši uzaicināja pilsētu delegātus piedalīties šajās padomēs (pilsētnieki bija lieliski sabiedrotie, ja vajadzēja apvaldīt pārāk neatkarīgus lielos aristokrātus).

Vēlīnie viduslaiki (1200.g.-1500.g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

13.-14. gadsimtā Rietumeiropā nostiprinoties karaļu varai, attīstoties pilsētām, ekonomikai un paplašinoties naudas lietošanai, dzimbūtnieciskās attiecības kļuva arvien neizdevīgākas un tās sāka aizstāt zemes nomāšana par naudu. 15.-16. gadsimtā Rietumeiropā dzimtbūšana faktiski bija izzudusi, taču tā izplatījās Austumeiropā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Informācija internetā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • [1] Ravennas mozaīkas.
  • [2] Par valdnieku Odoakru.
  • [3] Par Teodoriku Lielo.