Viduslaiku franču valoda
| Viduslaiku franču valoda françois, franceis | ||
|---|---|---|
| Franču valodas un tai radniecīgo valodu vēsturiskais izplatības areāls: |  | |
| Valodu lieto: | Francija, daļēji Anglija, Beļģija un Šveice | |
| Pratēju skaits: | — | |
| Valodu saime: | Indoeiropiešu Itāļu Romāņu Rietumromāņu Galloromāņu Viduslaiku franču valoda | |
| Rakstība: | Latīņu raksts | |
| Valodas kodi | ||
| ISO 639-1: | — | |
| ISO 639-2: | frm | |
| ISO 639-3: | frm | |
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. | ||
Viduslaiku franču valoda (franču: moyen français) ir franču valodas vēsturiska attīstības stadija, ko parasti attiecina uz laikposmu no 14. gadsimta līdz 17. gadsimta sākumam. Tā izveidojās no senfranču valodas un pakāpeniski attīstījās par mūsdienu franču valodu.
Šajā periodā franču valodā notika būtiskas izmaiņas gramatikā, izrunā un vārdu krājumā. Vienlaikus tā nostiprinājās kā Francijas Karalistes administrācijas un literatūras valoda.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Viduslaiku franču valoda veidojās laikā, kad Francijas Karalistē pastiprinājās politiskā centralizācija. Parīzes un karaļa galma valodas paveida nozīme pakāpeniski pieauga, lai gan dažādos Francijas reģionos turpināja lietot vairākas oila valodas un citus reģionālos valodas paveidus.
Franču valodas attīstību ietekmēja Simtgadu karš, grāmatu iespiešanas izplatīšanās un Renesanse. Valodas vārdu krājumā ienāca daudzi aizguvumi un jaunvārdi, īpaši no latīņu un itāļu valodas.
Par nozīmīgu pavērsienu kļuva Villers-Kotrē edikts, ko Francisks I izdeva 1539. gadā. Tas noteica franču valodas izmantošanu juridiskajos un administratīvajos dokumentos latīņu valodas vietā, tādējādi nostiprinot franču valodas pozīcijas valsts pārvaldē.
Valodas īpatnības
[labot | labot pirmkodu]Viduslaiku franču valodā ievērojami vienkāršojās no senfranču valodas mantotā gramatiskā sistēma. Izzuda lietvārdu locījumu sistēmas atliekas, un vārdu secība teikumā kļuva stabilāka.
Vienlaikus turpinājās būtiskas fonētiskas pārmaiņas, kas pakāpeniski tuvināja valodas izrunu mūsdienu franču valodai. Rakstība tomēr vēl nebija pilnībā standartizēta, tādēļ vienus un tos pašus vārdus dažādos tekstos varēja rakstīt atšķirīgi.
Literatūra
[labot | labot pirmkodu]Viduslaiku franču valodā tika radīts plašs literāro darbu klāsts. Viens no ievērojamākajiem šā perioda autoriem bija dzejnieks Fransuā Vijons.
Renesanses laikā franču literārās valodas attīstību būtiski ietekmēja arī Fransua Rablē, Pjērs de Ronsārs un citi autori. Viņu darbos ievērojami paplašinājās franču literārās valodas vārdu krājums un izteiksmes līdzekļi.
Pāreja uz mūsdienu franču valodu
[labot | labot pirmkodu]Laikā no 16. gadsimta beigām līdz 17. gadsimtam franču valodas gramatika un rakstība arvien vairāk standartizējās. Karaļa galma, administrācijas un Parīzes izglītoto iedzīvotāju valodas paveids ieguva arvien lielāku prestižu.
Viduslaiku franču valodas periodu pakāpeniski nomainīja mūsdienu franču valoda, kuras standartizāciju vēlāk veicināja arī Franču akadēmija, kas tika dibināta 1635. gadā.