Vidzemes Zemes padome

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Vidzemes Zemes padome vai Vidzemes Pagaidu zemes padome (krievu: Временный земский совет Лифляндской губернии) bija 1917. gada 13. martā ievēlēta Vidzemes pašpārvaldes institūcija, kas sākotnēji atbalstīja Latvijas apvienošanās un pašnoteikšanās idejas, bet vēlāk nokļuva lielinieku ietekmē un 1918. gada 2. janvārī nodeva savas funkcijas Iskolatam.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Krievijas Februāra revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība par Vidzemes guberņas komisāru iecēla Rī­gas pilsētas galvu Andreju Krastkalnu, ko vēlāk nomainīja ar so­ciāldemokrātu Andreju Priedkalnu. Par komisāra vietnieku kļuva vēlākais Latviešu zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis.

Vidzemes Pagaidu zemes padome tika izveidota 1917. gada 12. - 13. martā sasauktajā Vidzemes Zemes sapulcē Valmierā, kuras delegāti bija Vidzemes guberņas latviešu pagastu pārstāvji. Krievijas Pagaidu valdība 30. martā (12. aprīlī) atļāva Vidzemes guberņas igauņu pagastiem pievienoties Igaunijas guberņai, tādējādi izveidojot apvienotu igauņu teritoriju.

Rīgā reālo varu ieguva Rīgas strādnieku deputātu padome. Lai izkonkurētu liberālo Vid­zemes Zemes padomi, lielinieki 1917. gada aprīlī sasauca Vidzemes bezzemnieku 1. kongresu, kurš ievēlēja Vidzemes bezzemnieku padomi.

Vidzemes pagaidu zemes padomes loceklis Zigfrīds Anna Meierovics sarunu ceļā panāca Bezzemnieku padomes pievienošanos Vidzemes pagaidu zemes padomei un 23. aprīlī tika izveidota jauna Vidzemes Zemes pado­mes valde, kurā domi­nējošās pozīcijas ieņēma lielinieki.[1] Par jauno Vidzemes Pagaidu zemes padomes valdes priekšsēdētāju tika ievēlēts Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas valdes priekšsēdētājs Viļums Skubiņš.[2] Z.A. Meierovics vadīja padomes finansu nodaļu un kā Vidzemes pārstāvis piedalījās apspriedēs ar Krievijas pagaidu valdību.

1917. gada jūlijā Vidzemes pagaidu zemes padomes valde sasauca Latvijas autonomijas apspriešanai konferenci, kurā piedalījās 50 delegāti no desmit ievērojamākajām sabiedriskajām organizācijām. Šajā konferencē tika pieņemta rezolūcija, kas paredzēja: „Latvijas tautai, tāpat kā visām citām tautām, ir tiesība uz pilnīgu pašnoteikšanos.”[3]

1917. gada 20. augusta Vidzemes Zemes padomes vēlēšanās no 40 deputātu vietām Latvijas Socialdemokrātija ieguva 24 vietas, Latviešu zemnieku savienība 15 un eseri 1 vietu. 1917. gada 10. oktobra sesijas laikā pilsoniski noskaņotie deputāti Vidzemes Zemes padomi pameta. Vidzemes Zemes padome savu darbību beidza 1918. gada 2. janvārī, kad reālā vara pārgāja Iskolata rokās.

Vācu okupācijas Zemes padome[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas okupētās Baltijas provinces 1918. gada oktobrī. Ar numuriem apzīmēts vācu policijas vienību izvietojums.

Pēc pamiera laušanas 1918. gada 18.-27. februārī Vidzemes un Latgales teritoriju ieņēma ķeizariskās Vācijas karaspēks un Petrogradas Strādnieku, kareivju un zemnieku deputātu padome 23.-24. februārī pieņēma lēmumu atteikties no Baltijas guberņām "revolūcijas glābšanai". Brestļitovskas miera līgums paredzēja, ka vācu policija okupēs Vidzemi un Igauniju līdz pašu šo zemju iestādes panāks tur drošību un valstisko kārtību. 27. augustā Berlīnes līgumā Krievija galīgi atteicās no tiesībām uz Vidzemes un Igaunijas guberņām.

Pēc tam, kad 1918. gada februārī Vidzemes un Igaunijas guberņas ieņēma ķeizariskās Vācijas karaspēks, 1918. gada 10. aprīlī sanāca Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (vācu: Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga), kas 12. aprīlī parakstīja aicinājumu dibināt Baltijas hercogvalsti.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]