Vidzemes valdnieku uzskaitījums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Vidzemes valdnieki bija augstākie pavēlnieki tagadējās Vidzemes teritorijā, kas līdz pat 20. gadsimta sākumam tika saukta par "Līvzemi" jeb Livoniju.

Līdz 13. gadsimtam Vidzemes bija sadalīta vairākās zemēs, kuras apdzīvoja galvenokārt līvi un letgaļi. Pēdējais suverēnais līvu valdnieks bija Ako, kas 1206. gadā tika nogalināts Salas kaujā pret krustnešiem, viņa galva tika atvesta uz Rīgu un pasniegta Livonijas bīskapam Albertam kā uzvaras zīme pār līviem.[1] 1207. gadā līvu zemes sadalīja Livonijas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis. No šī laika Vidzemē bija divi paralēli valdnieki - Zobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordeņa mestri un Livonijas bīskapi, vēlāk Rīgas arhibīskapi.

Pēdējais Jersikas letgaļu ķēniņš 13. gadsimta sākumā bija Visvaldis (rex Vissivalde), ar kuru bīskaps Alberts 1209. gadā noslēdza pakļaušanās līgumu.[2] Pēdējais Tālavas letgaļu valdnieks bija Tālivaldis, kura dēls Rameka 1214. gadā kopā ar saviem brāļiem Turaidas pilī noslēdza līgumu ar bīskapa Alberta vietnieku Raceburgas bīskapu Filipu par pāriešanu katoļticībā un labprātīgi kļuva par Livonijas bīskapa vasaļiem.[3] Livonijas bīskapi, vēlāk Rīgas arhibīskapi bija Svētās Romas impērijas vasaļi un Livonijas nominālie valdnieki, ko apstrīdēja Vācu ordenis, kas 14.-15. gadsimtā mēģināja tos atstumt no varas un iegūt pilnīgu kontroli pār Vidzemi.

1562. gadā Livonijas ordeņa pēdējais mestrs Gothards Ketlers savas regālijas nodeva Lietuvas kunigaitim Nikolajam Radvilam "Melnajam", pretī saņemot Kurzemes hercoga kroni.[4] Vienlaikus Gothards Ketlers turpināja valdīt Livonijā kā vietvaldis. Savukārt Ivans IV pēc kļūšanas par Krievijas caru piedāvāja Dānijas karaļa Frīdriha II jaunākajam brālim Magnusam kļūt Livonijas karali krievu okupētajā Vidzemes daļā un 1570. gada 10. jūnijā Magnus Maskavā tika kronēts par Livonijas karali. 1579. gadā Livonijas karalis Magnuss padevās Polijas-Lietuvas kopvalsts virskundzībai un tās valdnieki līdz 17. gadsimta vidum lietoja Livonijas lielhercogu titulu. Zviedru Vidzeme bija Zviedrijas karaļu domīnija un tās karaļi nelietoja Livonijas hercogu titulu, bet šo titulu turpināja lietot Polijas-Lietuvas valdnieki, kas turpināja valdīt Inflantijas (Poļu Vidzemes) teritorijā.

Kad Krievijas impērija iekaroja Vidzemi, tās teritorijā tika izveidota Vidzemes guberņa un Krievijas imperatori līdz pat 1917. gadam lietoja titulu "Livonijas kņazs". Pirmā pasaules kara laikā Vidzemes teritoriju okupēja Vācija un Krievija atteicās no pretenzijām uz Vidzemi. 1918. gada 22. septembrī tika dibināta Apvienotā Baltijas hercogiste pasludināšanu, kas beidza pastāvēt 1918. gada 28. novembrī.

Pēc Latvijas brīvības cīņām Vidzemes guberņa tika sadalīta starp Latviju un Igauniju.

Senie līvu un letgaļu valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Daugavas līvi, Jersika , Tālava , Adzele , Idumeja un Kokneses valsts
  • līvu karavadonis Gērs (Ger Livicus) ap 750. gadu piedalījies teiksmainajā Brovallas kaujā dāņu ķēniņa pusē. Kurši un igauņi cīnījās zviedru ķēniņa pusē.
  • Kaupo Indriķa hronikā Kaupo minēts kā quasi rex et senior Lyvonum de Thoreida t.i., "gandrīz ķēniņš un Turaidas līvu vecākais". No 1203. gada Livonijas bīskapa Alberta vasalis, kas devās ceļojumā uz Romu pie pāvesta Inocenta III.
  • Ako Salaspils līvu vecākais, kurš 1206. gadā kļuva par visu līvu sacelšanās vadoni.
  • Dabrelis Gaujas kreisā krasta līvu zemes ("Dabreļa daļas") vecākais, kas kā Zobenbrāļu ordeņa vasalis piedalījās krusta karos (1206-1211).
  • Ninnus Gaujas kreisā krasta līvu zemes (starp Siguldu un Cēsīm) vecākais, kas kā Zobenbrāļu ordeņa vasalis piedalījās krusta karos (1210-1211).
  • Uldevene Lielvārdes līvu vecākais 1213. gadā.
  • Visvaldis Jersikas ķēniņš (Vissewalde rex de Gerzika), kas līdz 1209. gadam bija lietuviešu sabiedrotais, pēc tam Livonijas bīskapa Alberta vasalis, pretī dabūdams savas valsts daļu kā lēni.
  • Vetseke Kokneses ķēniņš, kas līdz 1207. gadam viņš bija Polockas kņaza Vladimira Vseslaviča vasalis, bet pēc tam noslēdza pret lietuviešiem vērstu savienību ar Livonijas bīskapu Albertu.
  • Tālivaldis Tālavas latgaļu valdnieks, vēlāk Trikātas novada vecākais, kas 1208. gadā kopā ar saviem dēliem bija Livonijas bīskapa Alberta vasalis.
  • Rameka Tālavas valdnieka Tālivalža dēls, kas no 1214./1215. gada kā bīskapa Alberta vasalis valdīja tēva zemēs, pirms tās tika sadalītas starp Livonijas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni 1224. gadā.
  • Varidots latgaļu Autīnes zemes vecākais, kas 1208. gadā kopā ar Satekles, Trikātas letgaļu vecākajiem un Zobenbrāļu ordeni noslēdza militāru savienību un piedalījās krusta karos pret igauņiem.
  • Rūsiņš latgaļu Satekles zemes vecākais, kas 1208. gadā kopā ar Autīnes, Trikātas letgaļu vecākajiem un Zobenbrāļu ordeni noslēdza militāru savienību un piedalījās krusta karos pret igauņiem. Lai nosargātu savu neatkarību, sacēlās pret krustnešiem un tika nogalināts Autines sacelšanās laikā 1212. gadā.

Livonijas (Ikšķiles) bīskapi (1186-1253)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zobenbrāļu ordeņa mestri (1204-1236)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Zobenbrāļu ordenis

Livonijas ordeņa mestri (1237-1562)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas arhibīskapi (1253-1563)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas karalis (1570-1578)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieki (1562-1795)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas imperatori (1721-1917)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Krievijas impērija

Krievijas imperatori lietoja titulu князь Лифляндскiй ("Livonijas kņazs", respektīvi Livonijas hercogs)

Baltijas hercogs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indriķa Livonijas hronika X 8.-9.:
  2. Indriķa hronika VII:5
  3. «Indriķa hronika». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 20. oktobrī. Skatīts: 2011. gada 2. septembrī.
  4. Rusova Livonijas hronika

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]