Vienreizes princips

Vienreizes princips ir elektroniskās pārvaldes jēdziens, kura būtību raksturo pilsoņu, iestāžu vai privāto organizāciju vajadzība sniegt noteiktu standartizēto informāciju datu turētājiem vai pārvaldes iestādēm tikai vienreiz. Izmantojot datu aizsardzības regulējumu un tiešu lietotāju piekrišanu, publiskās pārvaldes iestādes drīkst vairākkārt izmantot un apmainīties ar šiem datiem. Vienreizes princips ir daļa no Eiropas Savienības (ES) plāna Digitālā vienotā tirgus izveidē. Ieviešot šo principu pilnībā, tiks mazināta administratīvā slodze gan pilsoņiem, gan privātajam sektoram. Administratīvās slodzes mazināšana tika noteikta kā mērķis 2009. gada ES ministru deklarācijā par e-pārvaldi jeb Tallinas deklarācijā.

ES dalībvalstis vienreizes principu definējušas dažādi. Atsevišķās valstīs tas attiecas uz datu glabāšanu, nosakot, ka dati tiek glabāti vienotā datubāzē, bet citās tas attiecas uz datu ievākšanu, nosakot, ka dati var tikt pārsūtīti tikai vienreiz, bet var tikt uzglabāti vairākos repozitorijos. Ir arī valstis, kuras īsteno abu interpretāciju kombināciju, pieprasot datu ievākšanu tikai vienreiz, kā arī uzglabājot tos tikai vienā datubāzē. Visos gadījumos datu uzkrāšana un apmaiņa starp pārvaldes iestādēm un ES dalībvalstīm radīs dažādu resursu, galvenokārt laika un finansiālo izmaksu, ietaupījumu pretstatā datu atkārtotai pieprasīšanai un uzglabāšanai. Šāds princips arī nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi pret vietējiem un ārvalstu pilsoņiem un organizācijām ES Digitālā vienotā tirgus ietvaros. Tāpat secināts, ka šī principa ieviešana kopumā radīs lielu sociālo labumu, piemēram, uzlabos publiskās pārvaldes leģitimitāti, atbildību un caurspīdīgumu. Principa ieviešana saistās arī ar vairākām barjerām, piemēram, ar organizatorisko, tehnisko, semantisko un juridisko atšķirību izlīdzināšanu starp ES dalībvalstīm, lai varētu nodrošināt sinhronu datu apmaiņu.

Pastāv divas vienreizes principa ieviešanas pieejas - uz pilsoņiem centrētā pieeja un uz valdību centrētā pieeja. Uz valdību centrētajā pieejā pilsoņi izmanto vienus un tos pašus autentifikācijas mehānismus, lai piekļūtu publiskajiem pakalpojumiem, un kurus izmanto arī datubāzes, lai atpazītu lietotājus. No birokrātijas skatupunkta šis ir efektīvs administratīvā sloga mazināšanas veids, kas atvieglo arī publiskās pārvaldes darbu. Uz pilsoņiem centrētā pieejā lietotāji neizmanto vienus un tos pašus autentifikācijas mehānismus, bet gan drošības risinājumus, kas balstīti konkrētā pakalpojuma dizainā, piemēram, pseidonīma parakstu un identitāti. Šajā gadījumā lietotāji iegūst legālas identitātes, kuras savā starpā nav saistītas. Pilsoņi - pakalpojumu lietotāji - darbojas kā datu brokeri, savukārt datu pārvaldība ir decentralizēta. Šī sistēma paredz augstāku drošības pakāpi, taču ir sarežģītāk administrējama. Pastāv bažas, ka uz valdību centrētā pieeja nākotnē varētu neatbilst Vienotās datu aizsardzības regulas prasībām un atsevišķām cilvēktiesību normām, kamēr uz pilsoņiem centrētā pieeja balstīta uz šī regulējuma un normu iespējošanu.

Latvijā par vienreizes principa ieviešanu ir atbildīga Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kas koordinē digitālās transformācijas politiku. Ministrija realizē projektu "Datu izplatīšanas un pārvaldības platforma" (DAGR), kas paredzēts ātrdarbīga datu agregatora risinājuma izveidei.