Viktorija Pelše
Viktorija Pelše (1936—2026) bija latviešu tēlniece.
Dzīvesgājums
[labot | labot pirmkodu]Dzimusi 1936. gada 26. decembrī Maskavā literatūrkritiķa Roberta Pelšes ģimenē. Otrā pasaules kara laikā dzīvoja Uzbekijā (1941—1942) un Maskavā (1943—1944). Maskavā beidza mācības septiņgadīgajā skolā un pārcēlās uz Rīgu, kur no 1951. gada mācījās Rīgas 13. vidusskolā. Pēc studijām Rīgas Politehniskā institūta Elektroenerģētikas fakultātē (1954—1959) strādāja par inženieri elektriķi Noriļskas Kalnu metalurģiskajā kombinātā (1959—1960), tad atɡriezās Rīgā, kur strādāja par inženieri Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūta "Pilsētprojekts" Automatizācijas nodaļā un no 1961. līdz 1962. gadam bija zīmēšanas skolotāja.
No 1962. līdz 1969. gadam Viktorija Pelše studēja Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā, kuru absolvēja ar diplomdarbu "Leopardi", strādāja Lietišķās mākslas kombinātā "Māksla" un savā darbnīcā Ķīšezera ielā, Rīgā. 1972. gadā kļuva par Latvijas Mākslinieku savienības biedri, piedalījās tēlniecības izstādē “Rīga-72” Rīgas Skulptūru dārzā, izstādē “Rudens-77”, 3. Mazo formu tēlniecības izstādē (1979), Rīgas tēlniecības kvadriennālē “Rīga-80”, 4. Mazo formu tēlniecības izstādē (1982), tēlniecības izstādē Maskavā (1983), tēlniecības kvadriennālē “Rīga 84”, izstādē “Cilnis” (1994), izstādē “Upe” (1995), izstādē “Baltā” (1995), 2. Animāliju izstādē (1997), izstādē “Matriarhāts” (2002), “No mākslinieka kolekcijas” (2002, galerija “AnnA”), “Jūras tēma glezniecībā un tēlniecībā. Marina 2021” (2021, “Meža māja”, Jūrmala), “Tēlniecība porcelānā” (2024, Rīgas Porcelāna muzejs). Viņai piederēja vasarnīca Mazirbes ciemā un darbnīca Juglā.[1]
Mirusi 2026. gada 24. februārī.[2] Apbedīta Raiņa kapos.
Darbi
[labot | labot pirmkodu]- kompozīcija “Leopardi” (1967), Dziesmu svētku parks, Rīga
- skulptūra "Daugava" (1972—1975, arhitekts Ivars Strautmanis, vara kalums, betons) pie Rīgas pasažieru ostas, Eksporta iela 3a
- skulptūra "Cilvēks un kosmoss" vai "Cilvēks teleradio sakaru laikmetā" (1980, ar tēlnieci Artu Dumpi, vara kalums, metāls), Ostankino televīzijas tehniskais centrs, Maskava, Krievija
- ciļņi "Lauvas" (1982, arhitekts Uģis Šēnbergs, šokbetons, dzīvojamā nama lodžiju noformējums), Brīvības iela, Rīga
- kaķa skulptūra pie Rietumu Bankas ēkas Grostonas ielā
Literatūra
[labot | labot pirmkodu]- “Viktorija Pelše. Skulptūra” (1985)
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Andrejs Šavrejs. Pieminot Viktoriju Pelši — pēdējo dižo Latvijas tēlnieci un draugu lsm.lv 03.03.2026
- ↑ Mūžībā aizgājusi Latvijas tēlniece Viktorija Pelše lsm.lv 26.02.2026
|