Viktors Grāvītis
| ||||||||||||
| ||||||||||||
.svg){kind=small}
Viktors Gerards (Žerārs) Grāvītis bija latviešu ģeologs, folkloras vācējs, Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības dibinātājs un aktīvists, Dabas un vēstures kalendāra izveidotājs un redaktors.[1]
Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viktors Grāvītis dzimis 1925. gada 14. decembrī Parīzē, uz kurieni pēc 1905. gada revolūcijas bija emigrējis viņa tēvs Aleksandrs, Parīzes latviešu biedrības vadītājs un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, kurš tur apprecēja francūzieti, Viktora māti. Kopš 1927. gada ģimene ik pa laikam dzīvoja Rīgā, bet 1931. gadā pēc savas sievas pāragrās nāves tēvs ar Viktoru un viņa māsu pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā. Vasaras Viktors pavadīja pie sava vectēva Liepnā.
Pēc 4. klases beigšanas Viktors sāka interesēties par iežiem un ģeoloģiju. 1939. gada beigās viņu ieinteresēja skolas «Lasāmajā grāmatā» ievietotais Jāņa Grestes raksts «Ko slēpj mūsu zeme?». Tajā pašā grāmatā Viktors atrada arī Zemes bagātību pētīšanas institūta adresi un ar tās palīdzību nonāca pie institūta muzeja vadītāja J. Grestes. Pēc J. Grestes stāstiem par ģeologu Nikolaju Delli un mineralogu Otto Melli, Grāvītis iepazinās arī ar šiem u.c. pētniekiem. Pēc tēva nāves ar šo cilvēku palīdzību Viktors, būdams vēl skolnieks, 1942. un 1943. gadā tika pieņemts Zemes bagātību pētīšanas institūtā par kolektoru praktikantu. Šajā laikā viņš izmantoja katru izdevību doties kaut nelielās ģeoloģiskajās ekskursijās. No 1946. gada pēc demobilizācijas no dienesta padomju armijā viņš sāka strādāt institūtā par vecāko kolektoru, vienlaicīgi pabeidzot vakara vidusskolu.
Pirmie darbi noritēja vectēva dzimtajā novadā, Ziemeļaustrumu Latvijas pamatiežu pētījumu grupā. 1947. gadā Grāvītis sāka ģeoloģijas studijas Latvijas Universitātē. 1950. gadā paralēli pieteicās mācīties Maskavas Neklātienes politehniskā institūta Kalnu fakultātē, tādējādi izvairoties no iespējamā norīkojuma darbā uz Krieviju. 1952. gadā LU ģeologu grupa tika likvidēta, un tāpēc mācības nācās turpināt Tartu Universitātē, kuru pabeidza 1956. gadā.
1951. gadā pēc J. Grestes aiziešanas mūžībā Grāvītis pārņēma Ģeoloģijas institūta muzeju un pielika pūles, lai to saglabātu, pasūtot jaunas vitrīnas, papildinot ģeoloģiskās kolekcijas, slēpjot no iznīcināšanas ģeoloģijas vēstures piemiņas lietas (muzejs pastāvēja līdz 1968. gadam).
Šajā laikā Grāvīti uztrauca tas, ka pēckara gados novārtā tika atstāts Latvijas brīvvalsts laikā veiksmīgi uzsāktais pilskalnu u.c. kultūrvēstures un dabas pieminekļu aprūpes un apzināšanas darbs. Bieži vien zinātņu vēsturei nozīmīgi objekti bija gājuši bojā. Kultūrizglītības darbinieku kongresa muzeju sekcijā 1957. gadā un Dabas aizsardzības konferencē 1958. gadā viņš ierosināja dibināt vienotu dabas un vēstures objektu pētīšanas un aizardzības biedrību. Vienošanās notika tikai 1960. gadā, kad 26. martā tika organizēts biedrības I kongress. Ģeologi tur pulcējās savā sekcijā.
Tāpat viņu uztrauca Daugavas ielejas un Staburaga liktenis pēc ieceres tur izveidot Pļaviņu HES. 1958. gadā I Dabas aizsardzības konferencē V. Grāvītis pirmo reizi uzdrošinājās paziņot sabiedrībai, ka hidroelektrostacijas būvdarbos ir paredzēts Kokneses apvidū appludināt gandrīz visas klintis, ieskaitot Staburagu. V. Grāvītis savāca domubiedrus no žurnālistu, dabaszinātnieku un inženieru aprindām, kuri atbalstīja citu būvprojekta variantu, kurā Staburags paliktu neskarts. Kopā tika sastādīta petīcija ar 40 autoritatīvu personu parakstiem un iesniegta Ministru Padomei. Taču tā palīdzēja tikai dažus gadus. Pa šo laiku pētnieks intensīvi vāca šī rajona ģeoloģiskās kolekcijas. Vēl pāris dienas pirms appludināšanas viņš noorganizēja sešu senu lielgabalu pārvešanu drošā vietā.
Tajā pat laikā Viktors pētīja Latvijas ģeoloģiju un rakstīja zinātniskās publikācijas. Viens no pirmajiem nozīmīgākajiem pētījumiem bija veltīts Virešu brahiantiklinālajai struktūrai devona iežos. Viņš noskaidroja tās izmērus un konstatēja, ka zem 40 m augstās dolomītu velves iegulošie smilšakmeņi ir izskaloti un šajā tukšumā ir haotiski sagāzušies dolomītu blāķi.
Paralēli zinātniskajam darbam V. Grāvītis nodarbojās ar ģeoloģijas vēstures apzināšanu, kā arī ģeoloģijas un dabas aizsardzības popularizēšanu. Pēc Latvijas Dabas un vēstures biedrības dibināšanas bija doma gatavot četrus izdevumus: zinātnisko rakstu krājumu, žurnālu, kalendāru un metodiskas brošūras. V. Grāvītis sāka ar kalendāra veidošanu. Redkolēgijā sākotnēji tika iesaistīti vēsturnieks Teodors Zeids un biologs Zandis Spuris, tā uzsākot Dabas un vēstures kalendāra izdošanu, kuru V. Grāvītis vadīja no 1962. līdz 1980. gadam, bet publicēja savus rakstus tur arī turpmāk. Tajā un citos periodiskajos izdevumos publicēto rakstu skaits sniedzās krietini pāri simtam.
Pēc kalendāra izveidošanas Viktors pievērsās arī jaunās ģeologu paaudzes veidošanai. 1952. gadā Dabas muzejā sāka darboties pirmais oficiālais jauno ģeologu pulciņš. To noorganizēja A. Avotiņa un Ņ. Krūmiņa. Sākotnēji viņš neļāvās pierunāties, bet 1964. gadā piekrita vadīt pulciņa latviešu plūsmu. Kopā ar Avotiņu viņš noorganizēja arī neklātienes grupu, rīkoja nometnes-seminārus un prakses ziemas un vasaras brīvdienās, gatavoja republikas komandu Vissavienības jauno ģeologu salidojumiem. V. Grāvīša ietekmē tika dibināti pulciņi Pionieru pilī, Centrālajā jauno tūristu stacijā, pionieru namos un skolās. 20. gadsimta 70. gados viņš sāka organizēt pirmos republikas jauno ģeologu salidojumus un olimpiādes. V. Grāvītis rūpējās par saviem audzēkņiem arī pēc skolas beigšanas un sekoja viņu studijām Viļņā u.c.
Pretestības gars V. Grāvīti pamudināja pievērsties vēl vienai nodarbei. Pēc Jāņu svinēšanas aizliegšanas un Staburaga appludināšanas 1967. gadā viņš sāka visos Latvijas novados vākt ziņas par Jāņiem un citu kalendārisko folkloru, par tautas astronomiskajiem vērojumiem, tautas senā kalendāra iedalījumu un atsevišķu gada dienu tradīcijām. Viņš aptaujāja ap 400 tautas teicēju, un, lai saglabātu šo seno tautas mantojumu, ir sarakstījis daudzas publikācijas.
Grāvīša lielākais zinātniskais devums ir Baltijas devona (pārsvarā vidusdevona) bezslēdzenes pleckāju pētījumi. No Rēzeknes svītas nogulumiem viņš aprakstīja jaunu ģinti, nosaucot to baltu mitoloģiskās dievības Laimas vārdā. Aprakstot jaunas pleckāju sugas, Viktors tām deva seno Baltijas novadu vārdus. Austrumlatvijā atrasto sugu Laima latgalica viņš nosauca seno latgaļu apdzīvotā apgabala vardā. Cyrtospirifer (Tenticospirifer) latavicus sugu viņš nosauca hronista Dionīsija Fabrīcija pieminētās Lātavas vardā. Senās Sēlijas novadam par godu viņš nosauca sugu Laima seliana no šī novada Narvas svītas. Bez Latvijas baltu novadiem Viktors sugu nosaukumos iemūžināja arī somugru novadus. Brīvo igauņu Sakalas novada piemiņai tika nosaukts pleckājis Bicarinatina sakalana, bet pie Tartu atrastā suga Bicarinatina ugalana tika nosaukta Ugalas novada vārdā. Savukārt, Līvzemē, Slīteres rezervātā atrasto sugu Bicarinatina livica Viktors nosauca par godu līvu tautai. Sugu nosaukumos V. Grāvītis iemūžināja arī šeit dzīvojušo pētnieku vārdus, kas bija saistīti ar Latvijas ģeoloģiju. Tā Latvijas izrakteņu pētnieka, ķīmijas profesora E. Rozenšteina piemiņai viņš nosauca sugu Bicarinatina rozenshteini, bet pazīstamajam 18. gadsimta mineralogam, grāfam M.J. fon Borham par godu tika nosaukta suga Bicarinatina borchi.
Bez pleckāju pētījumiem V. Grāvītis pievērsās arī Latvijas kramu izpētei. Tika apzinātas šo dolomītu dabisko pavadoņu atrašanās vietas krasta atsegumos un urbumos. Balti un pelēki krami mēdz veidot līdz 30 cm biezus slāņus vai atsevišķus «krama bambuļus». Ar polarizācijas mikroskopu V. Grāvītis pētīja to uzbūvi, kur reizēm tika atrasti sešstaru sūkļu adatu nospiedumi un paliekas. Viņš secināja, ka Jumpravas melno kramu paveidi, iespējams, ir tikuši izmantoti Latvijā atrasto darbarīku izgatavošanai, kuri tika lietoti jau no 9. gadu tūkstoša pr.Kr.
Pēc aiziešanas pensijā Viktors turpināja savus pētījumus un 1996. gadā uz folkloras materiālu pamata izveidoja seno latviešu kalendāra versiju, kā arī rakstīja par Latvijas ģeoloģijas vēsturi (Kārļa Šmita devumu Latvijas ģeoloģijā).
Viktors Grāvītis mira 2001. gada 21. novembrī un tika kremēts. Urna tika apglabāta Raiņa kapos.