Vilhelms Piterāns
| ||||||||||||
| ||||||||||||
.svg){kind=small}
Vilhelms Piterāns (1916-1945) bija Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs, kā arī pirmais latvietis, kas vienlaicīgi apbalvots ar I un II šķiras Dzelzs krustu[1].
Pirmskara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vilhelms Piterāns dzimis Ciblas pagastā, 1936. gadā absolvējis Cesvaines ģimnāziju[2]. 1939. gadā beidzis instruktoru kursus Daugavpilī, Zemgales divīzijā, jau rudenī iestājies Latvijas kara skolā, taču pēc Latvijas okupācijas demobilizēts bez dienesta pakāpes piešķiršanas[1].
Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Piterāns kļūst par Drošības policijas un SD Einsatzgruppe Nord štāba darbinieku. 1942. gada rudenī pēc paša iniciatīvas tiek pārcelts uz latviešu policijas bataljoniem, 1942. gada 8. decembrī beidz vada komandieru kursus Bolderājā leitnanta dienesta pakāpē. 1943. gada vasarā nonāk 2. latviešu brigādes 43. pulkā Volhovas frontēm kā 2. rotas komandieris.[3]
1944. gada septembrī atkāpšanās kaujā Lubānas apkaimē ar savu rotu divas diennaktis atvaira ienaidnieka bataljona uzbrukumu, izrādot īpašu personisko drošsirdību, par ko kā pirmais latvietis tiek apbalvots uzreiz ar I un II Dzelzs krusta šķiru.[1]. 1945. gada 15. februārī Piterāns tiek apbalvots ar Armijas goda sarakstu sprādzi. Kara beigas sagaida Kurzemes cietoksnī. Pēc Vācijas kapitulācijas tiek sodīts ar nāvi 1945. gada 9. maijā Liepājā[3].