Vilis Janums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vilis Janums
Vilis Janums Latviešu leģionā
Vilis Janums Latviešu leģionā
Personīgā informācija
Dzimis 1894. gada 7. janvārī
Karogs: Krievijas Impērija Krievijas Impērija, Codes pagasts
Miris 1981. gada 6. augustā (87 gadi)
Karogs: Vācija Vācija, Minstere
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Līna (Leca; 1901 — 1986)
Bērni Velta (1924), Linards (kritis Otrajā pasaules karā, dienot Latviešu leģionā)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Pulkvedis
Dienesta laiks 1914—1918
1919
1919—1940
1943—1945
Valsts Karogs: Krievijas Impērija Krievijas Impērija
Valsts karogs: Latvija LSPR
Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: Vācija Trešais Reihs
Struktūra Sauszemes armija
Komandēja 33. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Krievijas pilsoņu karš, Latvijas brīvības cīņas, Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Sv. Staņislava ordenis (III šķira ar šķēpiem un banti), Sv. Jura krusts (IV šķira),Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira), Viestura ordenis (III šķira ar šķēpiem), Čehoslovākijas kara akadēmijas sudraba krūšu nozīme, Dzelzs krusts (I un II šķira), Vācu krustu (zeltā), Daugavas Vanagu nozīme zeltā
Izglītība Orānienbaumas praporščiku skola (1916. gadā), Orānienbaumas virsnieku strēlnieku skola (1916. gadā), Izglītības ministrijas kursi karavīriem vidusskolas apmērā (1920. gadā), Virsnieku kursi (1924. gadā), Čehoslovākijas Kara akadēmija (1930. gadā)
Cits darbs Augstāko militāro virsnieku kursu pasniedzējs, sabiedriskā un politiskā darbība trimdā

Vilis Janums (1894. gada 7. janvāris1981. gada 6. augusts) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks. Daugavas Vanagu dibinātājs un pirmais priekšnieks.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vilis Janums dzimis Bauskas apriņķa Codes pagastā Ilziņkrogā. Viņa tēvs bija mūrnieks un amatnieks. Savas skolas gaitas uzsāka Bauskas pilsētas skolā, kuru pabeidza pirms Pirmā pasaules kara sākumu.

Pirmajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1914. gada 4. oktobrī mobilizēts tika Krievijas impērijas armijā. Ieskaitīts 2. jātnieku artilērijas brigādē, 12. oktobrī komandēts uz 12. brigādes II diviziona IV bateriju. 1915. gada aprīlī pabeidza mācību komandu. Paaugstināts bombardiera pakāpē. No 1915. gada 16. oktobra līdz 1916. gada 1. janvārim mācījās Oranienbaumas 2. praporščiku skolā. Pēc skolas tika paaugstināts par praporščiku (jaunāko virsnieku). No 13. janvāra dienēja 198. rezerves kājnieku pulkā. 6. aprīlī sāka dienestu latviešu strēlnieku rezerves bataljonā, kur tika iecelts par 2. rotas jaunāko virsnieku. 6. augustā pabeidza Virsnieku ložmetēju kursus Oranienbaumā. No 8. augusta līdz 29. oktobrim bija piekomandēts ložmetēju mācību komandai. 29. oktobrī tika iecelts par ložmetēju mācību komandas jaunāko virsnieku, bet 20. decembrī par ložmetēju mācību komandas priekšnieka vietnieku. 1917. gada 2. februārī ieradās 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā, kur iecelts par ložmetēju komandas jaunāko virsnieku. 21. augustā piedalījies kaujās pie Inčukalna un 22. augustā Juglas kaujā. 23. augustā piedalās cīņās pie Līgatnes. 19. novembrī apbalvots ar Svētā Jura ordeņa krusto IV šķiru, bet 23. novembrī apbalvots ar Svētā Staņislava ordeņa III šķiru ar šķēpiem un banti. 1918. gada 5. janvārī iecelts par ložmetēju komandas priekšnieka palīgu.

Krievijas pilsoņu karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 18. februārī tika atvaļināts no dienesta un palicis Vidzemē, bet vēlāk pārcēlies uz dzimto Codes pagastu. Pēc tam 1919. gada sākumā Rīgā tika mobilizēts Sarkanajā armijā, kurā līdz 15. janvārim bija 4. strēlnieku padomju pulkā. 15. janvārī iecelts par II bataljona ložmetēju komandas priekšnieku. 1919. gada 6. jūnijā dezertēja no Sarkanās armijas, lai pēc tam pārietu Latvijas armijas pusē.

Latvijas armijā Brīvības cīņās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1919. gada jūnija uzsāk savu dienestu Latvijas armijā, kā leitnants. Sākumā iecelts par Cēsu bataljona satiksmes virsnieku. No 19. līdz 23. jūnijam piedalās Cēsu kaujās. 30. augustā pārskaitīts uz 2. Ventspils kājnieku pulku, kur iecelts par II bataljona ložmetēju rotas jaunāko virsnieku. 27. septembrī kļuva par I ložmetēju bataljona rotas komandieri. 1920. gada 21.janvārī piedalās kaujās pie Rēzeknes, bet 26. janvārī pie Ludzas. 24. janvārī iecelts par pulka ložmetēju rotas komandieri. 1920. gada 27. februārī iecelts par I bataljona ložmetēju rotas komandieri. Pabeidza Latvijas Izglītības ministrijas rīkotos kursus karavīriem vidusskolas apmērā. Par kaujas nopelniem 1. aprīlī tika paaugstināts par virsleitnantu (pavēle izdota 1. janvārī).

Latvijas armijā pēc Brīvības cīņām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Brīvības cīņām Janums palika Latvijas armijas dienestā. 1921. gada 15. janvārī paaugstināts kapteiņa pakāpē (pavēle izdota no 1921. gada 15. janvāra). No 8. jūlija bija mīnmetēju komandas priekšnieks. Nākamā gada 1. jūlijā iecelts par I bataljona ložmetēju komandas priekšnieku. 1924. gada 5. septembrī pabeidza Virsnieku kursus (ar I šķiru). 1928. gada 14. novembrī apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa V šķiru. 1930. gada 19. jūlijā pabeidza Čehoslovākijas kara akadēmiju. Par tās beigšanu viņam tika piešķirta Čehoslovākijas kara akadēmijas sudraba krūšu nozīme. 5. augustā iecelts par Armijas štāba operatīvās daļas Statistikas nodaļas priekšnieku. 18. novembrī paaugstināts par pulkvežleitnantu. 1934. gadā kļuva par grupas vadītāju Augstākajos militārajos kursos. No 1935. gada 1. augusta Augstākie militārie kursi tika pārdēvēti par Augstāko kara skolu. Reizē ar to Vilis Janums kļuva par kara zinību pasniedzēju. 15. novembrī apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa IV šķiru. Lai iegūtu komandēšanas cenzu, 1937. gada 16. februārī iecelts par 6. Rīgas kājnieku pulka bataljona komandieri. Cenza iegūšanai 1937. gada 9. augustā piekomandēts 3. Latgales kājnieku divīzijas pārvaldei. No 1938. gada 30. novembra atkal kļuva par Augstākās kara skolas pasniedzēju. 1939. gada 14. novembrī iecelts par 1. Kurzemes kājnieku divīzijas pārvaldes štāba priekšnieku. Nākamā gada 11. novembrī ieguva pulkveža pakāpi. 1940. gada 11. maijā tika apbalvots ar Viestura ordeņa III šķiru. Pēc Latvijas okupācijas atvaļināts no dienesta (1940. gada 21. oktobrī, bet oficiāli no 1941. gada 14. janvāra). Par iemeslu tika minēts piemērota amata trūkums.

Trešā Reiha bruņotajos spēkos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu leģiona pulku komandieri pēc zvēresta nodošanas 1943. gada aprīlī, no kreisās 43. pulka komandieris pulkvežleitnants Lobe, 42. pulka komandieris pulkvežleitnants Veiss, 33. pulka komandieris pulkvedis Janums, 32. pulka komandieris pulkvedis Krīpens, 15. (1.). artilērijas pulka komandieris pulkvedis Skaistlauks un 34. pulka komandieris pulkvedis Apsītis.

1941. gada martā izbrauc uz Vāciju. No 1941. līdz 1942. gadam bija Latvju kareivju nacionālajā savienībā (LKNS). Pēc tam, 1941. gada jūlijā, atgriezies okupētajā Latvijā, kur līdz 1943. gadam bija pērsonāllietu referents Iekšlietu ģenerāldirekcijā. 1943. gada jūnijā iecelts par Latviešu leģiona 33./4. ieroču SS grenadieru pulka komandieri. 1944. gada 28. februārī apbalvots ar Dzelzs krusta II pakāpi. 9. augustā apbalvots ar šī krusta I pakāpi. Nākamā gada 1. martā apbalvots ar Vācu krustu zeltā. 1945. gada maijā liek savai kaujas grupai aiziet no Berlīnes, lai nebūtu jāaizstāv Berlīne, tādējādi izglābjot leģionārus no nāves un padomju gūsta. Kopā amerikāņiem gūstā Viļa Januma vadībā padevās 40 virsnieku, 126 instruktoru un 658 kareivju no kaujas grupas. No maija atradās amerikāņu gūstā.

Trimdā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Nacionālās Padomes prezidija locekļi Eslingenē. No kreisās: Velta Vintera, Vilis Janums, Valdemārs Lambergs, Jēkabs Ķulītis, Pēteris Dardzāns, Roberts Liepiņš, Jānis Celms (prezidija priekšsēdis), Jānis Vinters, ?? daļēji redzams, Jānis Lavenieks (priekšsēža vietnieks), Roberts Osis, Arnolds Endziņš un Vilis Hāzners.

Sākumā bija Cedelhēmas gūstekņu nometnē, 1946. gadā kļuva par “Daugavas Vanagu” dibinātāju un pirmo priekšnieku. Latviešu Nacionālās Padomes prezidija loceklis (1948-1951), Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētāja vietnieks (1955). Vicepriekšsēdētājs Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrā, kā arī Latviešu centrālās komitejas Vācijā priekšsēdētājs. 1970. Tautas balvas laureāts. 1974. gadā tika nodibināts Pulkveža Viļa Januma fonds izglītības un jaunatnes pašdarbības veicināšanai.

1981. gadā miris Minsterē. 2007. gada 9. oktobrī viņa pīšļi tika pārapbedīti Rīgas Brāļu kapos.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • KVKVA 2550—125-224.;
  • LVVA 1515-1-144-109., 4254-1-29-143., 5192-1-938-227, 5601-1-2471.;
  • XII arm. pav. # 1113/1916., # 166/1917.;
  • I LSBr. pav. -.11.02.1917., # 160/1917.;
  • LSRB pav. # 98/1916., # 225/1916., # 310/1916.;
  • LSRP pav. # 10/1916., # 42/1917., # 399/1917.
  • “Latviešu karavīrs otra pasaules kara laikā”, Stokholmā: Daugavas vanagu, 1978.
  • “Latvijas armijas augstākie virsnieki”, R. 1998.;
  • “Latviešu dzelzskrustnieki”, R. 2005.