Vilis Janums

Vilis Janums;
Vilis Janums Latviešu leģionā
Personīgā informācija
Dzimis	1894. gada 7. janvārī ; Codes pagasts, Bauskas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1981. gada 6. augustā (87 gadi); Minstere, VFR (tagad Vācija)
Tautība	latvietis
Dzīvesbiedre	Līna (Leca; 1901—1986)
Bērni	Velta (1924), Linards (kritis Otrajā pasaules karā, dienot Latviešu leģionā)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; pulkvedis
Dienesta laiks	1914 — 1918; 1919; 1919 — 1940; 1943 — 1945
Valsts	Krievijas Impērija; LSPR; Latvija; Trešais reihs
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki
Vienība	4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks
Komandēja	33. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība	Pirmais pasaules karš; Latvijas Neatkarības karš; Otrais pasaules karš
Apbalvojumi	Sv. Staņislava ordenis (III šķira ar šķēpiem un banti); Sv. Jura krusts (IV šķira); Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira); Viestura ordenis (III šķira ar šķēpiem); Čehoslovākijas Kara akadēmijas sudraba krūšu nozīme; Dzelzs krusts (I un II šķira); Vācu krustu (zeltā); Daugavas Vanagu nozīme zeltā
Izglītība	Orānienbaumas praporščiku skola (1916. gadā), Orānienbaumas virsnieku strēlnieku skola (1916. gadā), Izglītības ministrijas kursi karavīriem vidusskolas apmērā (1920. gadā), Virsnieku kursi (1924. gadā), Čehoslovākijas Kara akadēmija (1930. gadā)
Cits darbs	Augstākās kara skolas pasniedzējs, sabiedriskā un politiskā darbība trimdā

Vilis Janums (1894. gada 7. janvāris — 1981. gada 6. augusts) bija latviešu strēlnieku, Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks. Daugavas Vanagu dibinātājs un pirmais priekšnieks.

Dzīvesgājums

Jaunība

Vilis Janums dzimis 1894. gada 7. janvārī Codes pagastā Ilziņkrogā. Viņa tēvs bija mūrnieks un amatnieks. Savas skolas gaitas uzsāka Bauskas pilsētas skolā, kuru pabeidza pirms Pirmā pasaules kara sākuma.

Pirmajā pasaules karā

1914. gada 4. oktobrī tika mobilizēts Krievijas Impērijas armijā. Ieskaitīts 2. jātnieku artilērijas brigādē, 12. oktobrī komandēts uz 12. brigādes II diviziona IV bateriju. 1915. gada aprīlī pabeidza mācību komandu. Paaugstināts bombardiera pakāpē. No 1915. gada 16. oktobra līdz 1916. gada 1. janvārim mācījās Oranienbaumas 2. praporščiku skolā. Pēc skolas tika paaugstināts par praporščiku (jaunāko virsnieku). No 13. janvāra dienēja 198. rezerves kājnieku pulkā. 6. aprīlī sāka dienestu latviešu strēlnieku rezerves bataljonā, kur tika iecelts par 2. rotas jaunāko virsnieku. 6. augustā pabeidza Virsnieku ložmetēju kursus Oranienbaumā. No 8. augusta līdz 29. oktobrim bija piekomandēts ložmetēju mācību komandai. 29. oktobrī tika iecelts par ložmetēju mācību komandas jaunāko virsnieku, bet 20. decembrī par ložmetēju mācību komandas priekšnieka vietnieku. 1917. gada 2. februārī ieradās 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā, kur iecelts par ložmetēju komandas jaunāko virsnieku. Rīgas operācijas laikā 3. septembrī [v.s. 21. augustā] piedalījās kaujās pie Inčukalna un 4. septembrī [v.s. 22. augustā] kaujā pie Mazās Juglas. 5. septembrī [v.s. 23. augustā] piedalās cīņās pie Līgatnes. 19. novembrī apbalvots ar Svētā Jura krusta IV šķiru, bet 23. novembrī apbalvots ar Svētā Staņislava ordeņa III šķiru ar šķēpiem un banti. 1918. gada 5. janvārī iecelts par ložmetēju komandas priekšnieka palīgu. 1918. gada 18. februārī tika atvaļināts no dienesta un palika Vidzemē, bet vēlāk pārcēlās uz dzimto Codes pagastu.

Brīvības cīņās

1919. gada sākumā Rīgā tika mobilizēts Padomju Latvijas armijā, kurā līdz 15. janvārim bija 4. strēlnieku pulkā. 15. janvārī iecelts par II bataljona ložmetēju komandas priekšnieku. 1919. gada 6. jūnijā dezertēja no Sarkanās armijas un iestājās Latvijas Bruņotajos spēkos leitnanta dienesta pakāpē. Sākumā iecelts par Cēsu bataljona satiksmes virsnieku. No 19. līdz 23. jūnijam piedalījās Cēsu kaujās. 30. augustā pārskaitīts uz 2. Ventspils kājnieku pulku, kur iecelts par II bataljona ložmetēju rotas jaunāko virsnieku. 27. septembrī kļuva par I ložmetēju bataljona rotas komandieri. 1920. gada 21. janvārī piedalījās kaujās pie Rēzeknes, bet 26. janvārī pie Ludzas. 24. janvārī iecelts par pulka ložmetēju rotas komandieri. 1920. gada 27. februārī iecelts par I bataljona ložmetēju rotas komandieri. Pabeidza Latvijas Izglītības ministrijas rīkotos kursus karavīriem vidusskolas apmērā. Par kaujas nopelniem 1. aprīlī tika paaugstināts par virsleitnantu (pavēle izdota 1. janvārī).

Pēc Brīvības cīņām

Pēc Brīvības cīņām Janums palika Latvijas Bruņoto spēku dienestā. 1921. gada 15. janvārī paaugstināts kapteiņa pakāpē (pavēle izdota no 1921. gada 15. janvāra). No 8. jūlija bija mīnmetēju komandas priekšnieks. Nākamā gada 1. jūlijā iecelts par I bataljona ložmetēju komandas priekšnieku. 1924. gada 5. septembrī pabeidza Vecākos virsnieku kursus (ar I šķiru). 1928. gada 14. novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. 1930. gada 19. jūlijā absolvēja Čehoslovākijas Kara akadēmiju. Par tās beigšanas viņam tika piešķirta Čehoslovākijas Kara akadēmijas sudraba krūšu nozīme. 5. augustā iecelts par Armijas štāba Operatīvās daļas Statistikas nodaļas priekšnieku. 18. novembrī paaugstināts par pulkvežleitnantu. 1934. gadā kļuva par grupas vadītāju Augstākajos militārajos kursos, kas 1935. gada 1. augusta tika pārdēvēti par Augstāko kara skolu. Reizē ar to Vilis Janums kļuva par kara zinību pasniedzēju. 15. novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. Lai iegūtu komandēšanas cenzu, 1937. gada 16. februārī iecelts par 6. Rīgas kājnieku pulka bataljona komandieri. Cenza iegūšanai 1937. gada 9. augustā piekomandēts 3. Latgales kājnieku divīzijas pārvaldei. No 1938. gada 30. novembra atkal kļuva par Augstākās kara skolas pasniedzēju. 1939. gada 14. novembrī iecelts par 1. Kurzemes kājnieku divīzijas pārvaldes štāba priekšnieku. Nākamā gada 11. novembrī ieguva pulkveža pakāpi. 1940. gada 11. maijā tika apbalvots ar Viestura ordeņa III šķiru. Pēc Latvijas okupācijas atvaļināts no dienesta (1940. gada 21. oktobrī, bet oficiāli no 1941. gada 14. janvāra). Par iemeslu tika minēts piemērota amata trūkums.

Trešā Reiha bruņotajos spēkos

1941. gada martā izbrauc uz Vāciju. No 1941. līdz 1942. gadam bija Latvju kareivju nacionālajā savienībā (LKNS). Pēc tam, 1941. gada jūlijā, atgriezās okupētajā Latvijā, kur līdz 1943. gadam bija pērsonāllietu referents Iekšlietu ģenerāldirekcijā. 1943. gada jūnijā iecelts par Latviešu leģiona 33./4. ieroču SS grenadieru pulka komandieri. 1944. gada 28. februārī apbalvots ar Dzelzs krusta II pakāpi. 9. augustā apbalvots ar šī krusta I pakāpi. Nākamā gada 1. martā apbalvots ar Vācu krustu zeltā.

1945. gada maijā V. Janums lika savai kaujas grupai aiziet no Berlīnes, lai nebūtu jāaizstāv Berlīne, tādējādi izglābjot leģionārus no nāves un padomju gūsta. Kopā amerikāņiem gūstā V. Januma vadībā padevās 40 virsnieku, 126 instruktoru un 658 kareivju no kaujas grupas. No maija atradās amerikāņu gūstā.

Trimdā

Sākumā bija Cedelhēmas gūstekņu nometnē, 1946. gadā kļuva par “Daugavas Vanagu” dibinātāju un pirmo priekšnieku. Latviešu nacionālās padomes prezidija loceklis (1948—1951), Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētāja vietnieks (1955). Vicepriekšsēdētājs Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrā, kā arī Latviešu centrālās komitejas Vācijā priekšsēdētājs. 1970. Tautas balvas laureāts. 1974. gadā tika nodibināts Pulkveža Viļa Januma fonds izglītības un jaunatnes pašdarbības veicināšanai.

Miris 1981. gada 6. augustā Minsterē. 2007. gada 9. oktobrī viņa pīšļi tika pārapbedīti Rīgas Brāļu kapos.

Avoti

KVKVA 2550—125-224.;
LVVA 1515-1-144-109., 4254-1-29-143., 5192-1-938-227, 5601-1-2471.;
XII arm. pav. # 1113/1916., # 166/1917.;
I LSBr. pav. -.11.02.1917., # 160/1917.;
LSRB pav. # 98/1916., # 225/1916., # 310/1916.;
LSRP pav. # 10/1916., # 42/1917., # 399/1917.
“Latviešu karavīrs otra pasaules kara laikā”, Stokholmā: Daugavas vanagu, 1978.
“Latvijas armijas augstākie virsnieki”, R. 1998.;
“Latviešu dzelzskrustnieki”, R. 2005.