Vilis Seleckis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vilis Seleckis
Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts

Dzimšanas dati 1950. gada 6. oktobrī (69 gadi)
Bērzgales pagasts, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)

Vilis Seleckis (1950) ir latviešu pedagogs, publicists un sabiedriskais darbinieks, bijušais Latvijas Augstākās Padomes deputāts.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1950. gada 6. oktobrī Bērzgales pagastā. Studēja Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, strādāja par Dundagas vidusskolas vēstures skolotāju (1973-1976), Stendes astoņgadīgās skolas direktoru (1976-1979), Valdemārpils vidusskolas direktoru (1979-1983) un Tukuma 2. vidusskolas direktoru (1983-1987).[1]

Atmodas kustības laikā 1987. gada sākumā Seleckis kļuva par "Skolotāju Avīzes" un "Tukuma Ziņotāja" redaktoru, piedalījās Latvijas Tautas frontes veidošanā un tika ievēlēts tās pirmajās domēs. 1988. gada rudenī viņš "Skolotāju Avīzē" publicēja rakstu "Politiskā fanātisma upuris" par čekas vajāto Cēsu 1. vidusskolas 9. klases skolnieci Daci Lielpēteri no disidentu ģimenes, kura 1982. gada novembrī bija izdarījusi pašnāvību, metoties zem vilciena.[2] 1990. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Augstākās Padomes deputātu no 188. Tukuma vēlēšanu apgabala un 1990. gada 4. maijā viņš nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.[3]

Beidzoties deputāta pilnvarām, Seleckis nodevās rakstniecībai. 1998. gadā laikraksts "Neatkarīgā Rīta Avīze" publicēja viņa rakstu sēriju "Andris Šķēle - leģendas un patiesība", vēlāk šie raksti apkopoti grāmatā. Andris Šķēle iesniedza tiesā prasību pret Vili Selecki un "Neatkarīgo Rīta Avīzi" par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un Ls 10 000 mantiskas kompensācijas piedziņu, ko Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2003. gada spriedumu apmierināja. 2004. gadā Augstākās tiesas Senāts noraidīja Viļa Selecka kasācijas sūdzību.[4]

8. Saeimas vēlēšanās 2002. gadā Seleckis neveiksmīgi kandidēja no Politiskās apvienības “Centrs” saraksta.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Ēnas pār Ventspili" (1998)
  • "Andris Šķēle - leģendas un patiesība" (1998)
  • "Latvija desmit gados - toreiz un tagad" (2001)
  • "Sārta asins baltā sniegā" (2008)
  • “Tas bija brīnums, ko mēs paveicām” (2013)
  • “Meitenes ar eņģeļa tetovējumu” (2016)
  • "Ardievas mežam" (2016)
  • “Memoranda mednieki” (2016)
  • “Kolimas asiņainais zelts” (2017)

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1999. gadā Selecki apbalvoja ar 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi, bet 2000. gadā ar Triju Zvaigžņu ordeņa trešo šķiru.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]