Vilis Seleckis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vilis Seleckis
Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts

Dzimšanas dati 1950. gada 6. oktobrī (71 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Bērzgales pagasts, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīvo Valsts karogs: Latvija Pūres pagasts, Tukuma novads, Latvija
Politiskā partija PSKP
DCP (1992—1994)
Latvijas Demokrātiskā partija
Augstskola LVU

Vilis Seleckis (dzimis 1950. gada 6. oktobrī Bērzgales pagastā) ir latviešu pedagogs, publicists, rakstnieks, sabiedriskais darbinieks un politiķis, bijušais Latvijas Augstākās Padomes deputāts.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1950. gada 6. oktobrī Bērzgales pagastā. Studēja Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, strādāja par Dundagas vidusskolas vēstures skolotāju (1973—1976), Stendes astoņgadīgās skolas direktoru (1976—1979), Valdemārpils vidusskolas direktoru (1979—1983) un Tukuma 2. vidusskolas direktoru (1983—1987).[1]

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju gados bijis PSKP biedrs. Atmodas kustības laikā 1987. gada sākumā V. Seleckis kļuva par "Skolotāju Avīzes" un "Tukuma Ziņotāja" redaktoru. 1988. gadā viņš piedalījās Latvijas Tautas frontes (LTF) veidošanā un tika ievēlēts tās pirmajās domēs. 1988. gada rudenī viņš "Skolotāju Avīzē" publicēja rakstu "Politiskā fanātisma upuris" par čekas vajāto Cēsu 1. vidusskolas 9. klases skolnieci Daci Lielpēteri no disidentu ģimenes, kura 1982. gada novembrī bija izdarījusi pašnāvību, metoties zem vilciena.[2] V. Seleckis uzstājās uzstājies ar nozīmīgu runu Rakstnieku un radošo savienību plēnumā.

1990. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Augstākās Padomes deputātu kā LTF kandidātu no 188. Tukuma vēlēšanu apgabala un 1990. gada 4. maijā viņš nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.[3] 1991. gadā V. Seleckis vadīja Augstākās Padomes deputātu komisiju, kas pārņēma PSKP un VDK īpašumus.

Aktīvi turpinājis darboties politikā arī pēc Augstākās Padomes darbības beigām. 1993. gadā kandidēja 5. Saeimas vēlēšanās no Demokrātiskā Centra partijas, bet netika ievēlēts. 2001. gadā nesekmīgi kandidēja Rīgas domes vēlēšanās no Latvijas Demokrātiskās partijas. 8. Saeimas vēlēšanās 2002. gadā V. Seleckis neveiksmīgi kandidēja no Politiskās apvienības "Centrs" saraksta kā Latvijas Demokrātiskās partijas pārstāvis.

2013. gada Latvijas pašvaldību vēlēšanās V. Seleckis nesekmīgi kandidēja Tukuma novada domes vēlēšanās no Zaļo un Zemnieku savienības.

Rakstniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Beidzoties deputāta pilnvarām, V. Seleckis nodevās rakstniecībai. 1998. gadā laikraksts "Neatkarīgā Rīta Avīze" publicēja viņa rakstu sēriju "Andris Šķēle — leģendas un patiesība", 1999. gadā šie raksti apkopoti grāmatā. A. Šķēle iesniedza tiesā prasību pret V. Selecki un "Neatkarīgo Rīta Avīzi" par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un Ls 10 000 mantiskas kompensācijas piedziņu, un Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2003. gada spriedumu apmierināja. 2004. gadā Augstākās tiesas Senāts noraidīja V. Selecka kasācijas sūdzību.[4] Jau 1996. gadā sarakstīja un izdeva, bet neizplatīja, taču divus gadus vēlāk izplatīja jau pārrakstītā veidā grāmatu par citu no ievērojamākajiem Latvijas oligarhiem Aivaru Lembergu "Ēnas pār Ventspili".

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Ēnas pār Ventspili" (1998)
  • "Andris Šķēle — leģendas un patiesība" (1998)
  • "Latvija desmit gados — toreiz un tagad" (2001)
  • "Sārta asins baltā sniegā" (2008)
  • “Tas bija brīnums, ko mēs paveicām” (2013)
  • “Meitenes ar eņģeļa tetovējumu” (2016)
  • "Ardievas mežam" (2016)
  • “Memoranda mednieki” (2016)
  • “Kolimas asiņainais zelts” (2017)
  • "Disidents" (2020)
  • "Nozagtais sapnis" (2021)

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1999. gadā V. Selecki apbalvoja ar 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi, bet 2000. gadā ar Triju Zvaigžņu ordeņa trešo šķiru. 2020. gadā saņēmis Tukuma novada augstāko apbalvojumu — "Tukuma Goda pilsonis".

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]