Viskrievijas padomju kongress

Viskrievijas padomju kongress (krievu: Всероссийский съезд Советов) bija augstākā valsts varas institūcija Krievijas PFSR un agrīnajā padomju Krievijā no 1917. līdz 1937. gadam. To veidoja strādnieku, kareivju, vēlāk arī zemnieku deputātu padomju pārstāvji no dažādiem Krievijas reģioniem.

Kongress pieņēma svarīgākos politiskos un likumdošanas lēmumus, apstiprināja valdības izveidi, konstitūcijas, dekrētus un valsts pārvaldes struktūru. Starp kongresa sesijām tā funkcijas pildīja Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja, bet izpildvaru īstenoja Tautas komisāru padome.

Pēc Padomju Savienības izveides 1922. gadā Viskrievijas padomju kongress saglabājās kā Krievijas PFSR augstākā varas institūcija republikas līmenī, bet visas savienības līmenī līdzīgu funkciju pildīja Vissavienības padomju kongress.

Vēsture

Pirmais Viskrievijas padomju kongress notika 1917. gada jūnijā Petrogradā pēc Februāra revolūcijas. Tajā piedalījās strādnieku un kareivju deputātu padomju pārstāvji. Kongresā dominēja mērenie sociālisti — meņševiki un eseri, bet boļševiki tobrīd vēl bija mazākumā.

Otrs Viskrievijas padomju kongress sākās 1917. gada 25. oktobrī pēc vecā stila jeb 7. novembrī pēc jaunā stila, vienlaikus ar boļševiku sacelšanos Petrogradā. Kongress apstiprināja Pagaidu valdības gāšanu un padomju varas pārņemšanu. Tajā tika pieņemti pirmie padomju varas dekrēti, tostarp Dekrēts par mieru un Dekrēts par zemi.

Otrajā kongresā tika izveidota Tautas komisāru padome, ko vadīja Vladimirs Ļeņins. Tā kļuva par jauno padomju valdību. Kongress ievēlēja arī Viskrievijas Centrālo izpildkomiteju, kurai tika uzticēta augstākā vara starp kongresiem.

1918. gadā, pēc Krievijas Satversmes sapulces izklīdināšanas, Viskrievijas padomju kongress kļuva par galveno boļševiku režīma leģitimitātes institūciju. Tajā pašā gadā V kongress pieņēma 1918. gada Krievijas PFSR Konstitūciju, kas juridiski nostiprināja padomju varu un proletariāta diktatūras principu.

Krievijas pilsoņu kara laikā kongress apstiprināja ārkārtas politiku, centralizētu valsts pārvaldi, Sarkanās armijas veidošanu un kara komunisma pasākumus. Lai gan formāli tas bija augstākā varas institūcija, reālā vara arvien vairāk koncentrējās boļševiku partijas vadības rokās.

1920. gadu sākumā kongress pieņēma lēmumus, kas saistīti ar pāreju no kara komunisma uz Jauno ekonomisko politiku. Tas apstiprināja arī Krievijas PFSR dalību Padomju Savienības izveidē 1922. gadā.

Pēc PSRS izveides Viskrievijas padomju kongresa nozīme samazinājās, jo svarīgākie jautājumi arvien biežāk tika risināti Vissavienības līmenī. Tomēr Krievijas PFSR iekšējās pārvaldes jautājumos tas joprojām saglabāja augstākās republikas varas institūcijas statusu.

1925. gadā kongress pieņēma jaunu Krievijas PFSR Konstitūciju, kas saskaņoja republikas valsts iekārtu ar 1924. gada PSRS Konstitūciju. Tā nostiprināja Krievijas PFSR kā vienas no PSRS savienotajām republikām statusu.

1930. gados, pastiprinoties Staļina režīma centralizācijai, Viskrievijas padomju kongress arvien vairāk kļuva par formālu institūciju. Tas galvenokārt apstiprināja jau iepriekš partijas vadībā pieņemtus lēmumus.

Pēc 1936. gada PSRS Konstitūcijas pieņemšanas tika pārveidota arī Krievijas PFSR pārvaldes sistēma. 1937. gadā tika pieņemta jauna Krievijas PFSR Konstitūcija, un Viskrievijas padomju kongress tika aizstāts ar Krievijas PFSR Augstāko padomi.

Pilnvaras

Viskrievijas padomju kongress formāli bija augstākā valsts varas institūcija Krievijas PFSR. Tā kompetencē ietilpa konstitūciju pieņemšana un grozīšana, valdības veidošana, svarīgāko likumu apstiprināšana, valsts politikas virzienu noteikšana un centrālo varas institūciju ievēlēšana.

Kongress ievēlēja Viskrievijas Centrālo izpildkomiteju, kas darbojās kā augstākā institūcija starp kongresu sesijām. Savukārt izpildvara tika uzticēta Tautas komisāru padomei.

Nozīme

Viskrievijas padomju kongress bija viens no galvenajiem agrīnās padomju valsts institucionālajiem pamatiem. Tas nodrošināja formālu padomju varas leģitimitāti pēc Oktobra revolūcijas un kļuva par modeli vēlākajām padomju pārstāvniecības institūcijām.

Lai gan teorētiski kongress pārstāvēja strādnieku, zemnieku un kareivju padomes, praksē tā darbību arvien vairāk kontrolēja boļševiku partija. Tādēļ kongress bija gan revolucionārās pārstāvniecības institūcija, gan arī mehānisms padomju vienpartijas sistēmas nostiprināšanai.

Skatīt arī

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Viskrievijas padomju kongress.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)