Vistu vanags

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vistu vanags
Accipiter gentilis (Linnaeus, 1758)
Vistu vanags
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Vanagveidīgie (Accipitriformes)
Dzimta Vanagu dzimta (Accipitridae)
Apakšdzimta Vanagu apakšdzimta (Accipitrinae)
Ģints Vanagu ģints (Accipiter)
Suga Vistu vanags (A. gentilis)
Izplatība
Accipiter gentilis map.svg

     Sastopams ligzdošanas sezonā      Sastopams ziemošanas sezonā      Sastopams visu gadu kā nometnieks

Vistu vanags (Accipiter gentilis) ir vidēji liels vanagu dzimtas (Accipitridae) plēsīgais putns. Tā ir viena no divām vanagu ģints sugām, kas sastopama Latvijā; otra suga ir zvirbuļvanags. Vistu vanagam ir 8 pasugas, no kurām Latvijā sastopama nominālpasuga - Accipiter gentilis gentilis.[1]

Vistu vanaga izplatības areāls aptver ziemeļu puslodes mēreno joslu. Tas ir sastopams Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Visbiežāk vistu vanaga populācijas ir nometnieki, tomēr no aukstākajiem reģioniem tas ziemas periodā migrē uz dienvidiem. Pasaulē vistu vanags nav apdraudēta suga.

Vistu vanags ir attēlots Azoru salu karogā. Salu nosaukums cēlies no vistu vanaga nosaukuma portugāļu valodā - açor, jo portugāļu jūras braucēji, kas atklāja salu arhipelāgu, domāja, ka pirmais putns, ko tie salā ieredzēja ir vistu vanags. Tomēr vēlāk noskaidrojās, ka tas bija peļu klijāns (Buteo buteo rothschildi), un vistu vanags salās nekad nav dzīvojis.

Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā vistu vanags ir samērā parasts ligzdotājs un ziemotājs, bet to skaits ir ievērojami mazāks nekā 20. gadsimta pirmajā pusē.[2] Ornitologi uzskata, ka vistu vanagu skaits samazinājās, 1990. gados likvidējot kolhozu lopu fermas. Caurmērā pie katras fermas medīja pa vistu vanagam tuvumā dzīvojošos putnus, piemēram, mājas baložus. Pēc fermu likvidācijas vistu vanagiem nācās meklēt citas barošanās vietas, mūsdienās tas nereti novērojams pilsētā, medījot putnus.[2]

Ceļošanas laikā un ziemā Latvijas teritorijā nelielā skaitā uzturas vanagi arī no ziemeļu un austrumu teritorijām.[1] Latvijā ligzdo 2000-3000 pāri, ziemo 4000–5000 putnu.[2]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugušiem vistu vanagiem ir koši sarkanas vai oranžas acis
Vistu vanagam ir salīdzinoši īsi un plati spārni, kas nodrošina labas manevrēšanas spējas mežā starp kokiem

Vistu vanags ir lielākais vanagu ģints (Accipiter) putns.[3] Mātītes kā visiem vanagu dzimtas putniem ir lielākas nekā tēviņi. Tā var būt 10-25% lielāka. Mātītes ķermeņa garums ir 58-64 cm, spārnu izplētums 108-127 cm, svars 2,2 kg. Tēviņa ķermeņa garums ir 46-57 cm, spārnu izplētums 89-105 cm, svars 515 g.[4]

Lielākajai daļai pasugu ir zilganpelēka mugura un balta pavēdere un krūtis, ar pelēkām, šaurām josliņām. Izņēmums ir Āzijas pasugas, kuras var būt gandrīz baltas vai kurām mugura ir gandrīz melna. Jaunajiem putniem muguras un šaurās krūšu josliņas ir brūnas. Vistu vanagam arī asti grezno horizontālas, melnas vai brūnas joslas. Pieaugušiem indivīdiem virs acs ir balta svītra, kas atgādina uzaci. Jauniem putniem acis ir gaiši dzeltenā krāsā, pieaugot tās kļūst tumšākas un krāsa intensīvāka. Ziemeļamerikas vistu vanagiem acis kļūst tumši sarkanas, bet Eiropas un Āzijas pasugām koši oranžas. Acis košo toni iegūst tikai putna otrajā gadā.

Vistu vanagam ir īsi, plati spārni un gara aste, kas nodrošina izcilu manevrēšanu mežā starp kokiem. Lidošanas ritms ir spārna vēziens, vēziens, planēšana. Vistu vanags lidojot spēj sasniegt 61 km/st.[5] Lidojumā to bieži sajauc ar medību piekūnu (Falco rusticolus). Eirāzijā vistu vanagu tēviņu mēdz bieži sajaukt ar zvirbuļu vanaga mātīti. Tomēr salīdzinoši vistu vanags ir masīvāks, lielāks un ar relatīvi garākiem spārniem. Ziemeļamerikā jaunos putnus reizēm sajauc ar mazāko Kupera vanagu, tomēr vistu vanags ir lielāks un masīvāks.

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vistu vanags mājo skujkoku vai jauktu koku mežos. Ligzdošanas laikā tie izvēlas mežus ar veciem, lieliem kokiem. Lai arī lielākā daļa vistu vanagu ir nometnieki, aukstās ziemās ziemeļu reģionu populācijas tie migrē nedaudz uz dienvidiem.[6]

Pavasarī, kad sākas riests, vistu vanagi debesīs izpilda iespaidīgu riesta "deju" lidojumā. Šajā laikā ir iespēja novērot citkārt tik uzmanīgo un kautrīgo meža putnu. Riesta laikā vistu vanaga sauciens atgādina kaijas kliegšanu. Pāris agresīvi aizsargā savu teritoriju no ikviena traucētāja, ieskaitot cilvēkus un lāčus.

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tas barojas galvenokārt ar maziem un vidēja lieluma putniem un zīdītājiem, upurus medījot mežā un mežmalās. Reizēm var novērot vistu vanagu zemu lidojam virs kādas nelielas pļaviņas vai gar mežmalu, pārbaudot, vai nav piemērots medījums. Tie parasti medī jebkuru upuri, kas pagadījies to ceļā. Iecienīts medījums ir dažādi rubeņu dzimtas putni, fazāni, zosis, kaijas, kovārņi, baloži, zaķi un vāveres. Salīdzinot ar citām vanagu ģints sugām, vistu vanags medī daudz dažādāku medījumu un neaprobežojas tikai ar putnu medīšanu.[6][7] Medījuma masa vidēji ir apmēram 275 grami,[8] bet reizēm tiek nomedīts medījums, kas sver 2 reizes vairāk nekā pats vistu vanags, piemēram, lapsa.[9]

Ligzdošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunie vistu vanagi ligzdā

Ligzdošanas teritorijā vistu vanagi atgriežas martā vai aprīlī. Olas tie sāk dēt aprīļa beigās vai maijā. Mātīte parasti nosēžas koka zarā, kas viņai liekas piemērota vieta ligzdas būvniecībai, un sauc tēviņu. Ligzdu būvē tēviņš. Tā ir vai nu jauna ligzda, vai tiek saremontēta vecā.[9] Ligzda parasti tiek iekārtota vecā, lielā kokā, augšējos zaros, vietā, ko labi nosedz koka lapas un zari, pasargājot no nokrišņiem un citiem plēsējiem.[9] Dējumā ir 2-4 olas. Bet var būt arī 1 ola vai 5 olas. Olas tiek dētas ik pēc 1 - 2 dienām.[9] Ola ir 59 mm gara un 45 mm plata. Tās masa apmēram 60 g. Inkubācijas periods sākas tad, kad visas olas ir izdētas, un tas ilgst 28-38 dienas. Mazie putnēni izšķiļas visi apmēram vienā laikā.[9] Kad mazie ir izšķīlušies, māte agresīvi apsargā ligzdu, uzbrūkot pat ļoti lieliem dzīvniekiem un cilvēkiem. Tēviņš medījumu nepienes pie ligzdas, bet nelielā attālumā. Viņš nosēžas uz kāda piemērota zara un sauc mātīti, lai tai atdotu medījumu. Pieaugušu putnu apspalvojums mazajiem sāk augt pēc 18 dienām, bet apspalvojums pilnībā ir izaudzis pēc 38 dienām. Tie spēj paši paēst pēc 28 dienām, bet ligzdu pamet pēc 35 dienām. Kad jaunie putni spēj paši ēst, mātīte sāk ik pa laikam pamest ligzdu un medīt tāpat kā tēviņš.[6] Iesākumā jaunie putni uzturas koka zarā, netālu no ligzdas. Tie sāk mēģināt lidot vēl pēc kādām 10 dienām. Jaunie tēviņi ir daudz smalkāki un mazāki nekā mātītes, un tie lidot sāk ātrāk..[9] Jaunie putni uzturas vecāku teritorijā apmēram līdz gada vecumam.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Vistu vanags