Vitālisms

Vitālisms ir filozofiska un dabaszinātniska mācība, saskaņā ar kuru dzīvības parādības nav pilnībā izskaidrojamas tikai ar fizikas un ķīmijas likumiem. Vitālisti uzskatīja, ka dzīvajos organismos darbojas īpašs dzīvības spēks jeb nemateriāls princips, kas atšķir dzīvo dabu no nedzīvās matērijas.

Vēsture

Vitālisma idejas sastopamas jau antīkajā filozofijā. Aristotelis uzskatīja, ka dzīvajām būtnēm piemīt īpaša forma jeb dvēsele, kas nosaka to attīstību un darbību.

Jaunajos laikos vitālisms kļuva par nozīmīgu virzienu bioloģijā un medicīnā. 18. un 19. gadsimtā daudzi ārsti un dabaszinātnieki uzskatīja, ka organismu darbību vada īpašs “dzīvības spēks”, ko nevar reducēt uz mehāniskiem procesiem.

Viens no pazīstamākajiem vitālisma pārstāvjiem bija vācu ķīmiķis Jēnss Jakobs Bercēliuss, kurš uzskatīja, ka organiskās vielas var rasties tikai dzīvos organismos. Šo uzskatu būtiski vājināja Frīdrihs Vēlers, kurš 1828. gadā laboratorijā sintezēja urīnvielu no neorganiskiem savienojumiem.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā vitālismu aizstāvēja arī vācu biologs un filozofs Hanss Drišs, kurš ieviesa jēdzienu entelehija, apzīmējot ar to organismu attīstību vadošu nemateriālu principu.

Pamatidejas

Vitālisma centrālā doma ir, ka dzīvība nav tikai ķīmisku reakciju un fizikālu procesu kopums. Saskaņā ar šo uzskatu dzīvajiem organismiem piemīt īpaša organizējoša spēja, kas nosaka augšanu, pašregulāciju, vielmaiņu un vairošanos.

Vitālismā bieži tiek lietoti tādi jēdzieni kā “dzīvības spēks”, “entelehija” vai “organiskais princips”. Šie jēdzieni tika izmantoti, lai skaidrotu parādības, kuras sava laika zinātne vēl nespēja izskaidrot.

Kritika un noriets

19. un 20. gadsimtā vitālisma ietekme pakāpeniski samazinājās. Organiskās ķīmijas, fizioloģijas, bioķīmijas un molekulārās bioloģijas attīstība parādīja, ka daudzas dzīvības norises iespējams izskaidrot ar ķīmiskiem un fizikāliem mehānismiem.

Īpaši nozīmīgi bija fermentu, šūnu vielmaiņas, DNS struktūras un ģenētiskā koda atklājumi. Tie nostiprināja uzskatu, ka dzīvības procesi ir pētāmi ar eksperimentālās zinātnes metodēm bez pieņēmuma par īpašu nemateriālu dzīvības spēku.

Mūsdienu bioloģijā klasisko vitālismu parasti uzskata par novecojušu teoriju. Tomēr vēsturē tam bija nozīmīga loma, jo tas veicināja diskusijas par dzīvības būtību, organisma veselumu un bioloģisko procesu specifiku.

Saistība ar citām idejām

Vitālisms ir saistīts ar organicismu, teleoloģiju un dažām naturfilozofijas tradīcijām. Atšķirībā no mehāniskā materiālisma vitālisms uzsvēra dzīvo organismu veselumu un īpašo organizāciju.

Dažas vitālisma idejas vēlāk netieši ietekmēja sistēmisko bioloģiju, holistisko medicīnu un filozofiskas diskusijas par emergenci, lai gan šīs mūsdienu pieejas parasti nepieņem nemateriāla dzīvības spēka pastāvēšanu.

Ārējās saites

• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)