Vitaliāns

Vitaliāns
Pāvests; Vitaliāns
Pontifikāta sākums	657. gada 30. jūlijs
Pontifikāta beigas	672. gada 27. janvāris
Priekštecis	Eugenijs I
Pēctecis	Adeodāts II
Personiskā informācija
Dzimis	600. gada 21. septembrī; Seņi, Austrumromas impērija
Miris	672. gada 27. janvārī (71 gada vecumā); Roma
Statuss
Piemiņas diena	27. janvāris

Vitaliāns (latīņu: Vitalianus; dzimis 600. gada 21. septembris, miris 672. gada 27. janvārī) bija Romas bīskaps un Romas pāvests no 657. līdz 672. gadam. Viņa pontifikāts iekrīt Bizantijas pāvestu periodā (6.–8. gadsimts), kad Roma un pāvesta institūcija atradās Bizantijas impērijas politiskās un reliģiskās ietekmes sfērā, bet pāvestu ievēlēšana un konsekrācija bija atkarīga no Konstantinopoles imperatora apstiprinājuma. Vitaliāna darbība norisinājās laikā pēc ilgstošajiem teoloģiskajiem konfliktiem par monotēlētisma mācību, kas bija nopietni sašķēluši attiecības starp Romu un Austrumu Baznīcu. Vēsturiskais konteksts Vitaliāna pontifikātam bija īpaši sarežģīts. Rietumromas impērijas sabrukums jau sen bija noticis, Itālija formāli ietilpa Bizantijas impērijā, taču tās faktisko kontroli ierobežoja langobardu karaļvalsts ekspansija un ierobežotie imperatora administrācijas resursi. Vienlaikus Vidusjūras austrumu daļu satricināja arābu iekarojumi, kas vēl vairāk vājināja Bizantijas pozīcijas. Šādos apstākļos pāvestam bija jāsabalansē Romas iedzīvotāju intereses, baznīcas doktrīnu konsekvence un lojālas attiecības ar Bizantijas imperatoriem Konstantu II un vēlāk Konstantīnu IV, kā arī ar Konstantinopoles patriarhātu.

Vitaliāna pontifikāta centrālā iezīme bija attiecību normalizēšana starp Romu un Austrumu Baznīcu pēc monotēlētisma nosodīšanas, vienlaikus saglabājot Romas nostāju par Kristus divu gribu mācību. Ar diplomātiskiem žestiem viņš atjaunoja liturģisko savienību ar Konstantinopoli un uzturēja labas attiecības ar imperatora galmu. Par šo attiecību nozīmi liecina arī imperatora Konstanta II vizīte Romā 663. gadā, kas bija ārkārtējs notikums 7. gadsimtā. Tajā pašā laikā Vitaliānam nācās risināt konfliktu ar Ravennas arhibīskapiju, kas uz laiku centās izkļūt no tiešas pāvesta jurisdikcijas. Rietumu Baznīcas kontekstā Vitaliāns aktīvi veicināja Anglijas Baznīcas organizēšanu un konsolidāciju, ieceļot Teodoru no Tarsas par Kenterberijas arhibīskapu un sekmējot britu un anglosakšu kopienu liturģisko un kanonisko vienotību. Romā viņš strādāja pie liturģiskās prakses un baznīcas disciplīnas stabilizācijas, tādējādi nostiprinot pāvesta autoritāti sarežģītos politiskos apstākļos.

Tradicionālajā historiogrāfijā Vitaliāns tiek vērtēts kā pragmatisks un salīdzinoši veiksmīgs starpnieks starp Bizantijas galmu un Romas baznīcu. Viņa pontifikāts tiek uzskatīts par nozīmīgu posmu Austrumu un Rietumu baznīcu attiecību atjaunošanā un pāvesta institucionālās nepārtrauktības nodrošināšanā laikmetā, kad pāvestība bija politiski atkarīga no Bizantijas varas, bet teoloģiski un simboliski saglabāja būtisku nozīmi visas kristīgās pasaules mērogā.