Voldemārs Megi
| Personas dati | ||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Dzimis | 1914. gada 4. novembrī Lehtses pagasts, Jervas apriņķis, Igaunijas guberņa, Krievijas impērija (tagad  Igaunija)
| |||||||||
| Miris | 1954. gada 18. februārī (39 gadu vecumā) Losandželosa, Kalifornija, ASV
| |||||||||
| Tautība | igaunis | |||||||||
| Augums | 178 cm | |||||||||
| Profesionālā informācija | ||||||||||
| Pārstāvētā valsts | Igaunija
| |||||||||
| Sporta veids | cīņas sports | |||||||||
| Disciplīna | grieķu—romiešu cīņa | |||||||||
| Klubs | Tallinna Kalev | |||||||||
| Olimpisko spēļu informācija | ||||||||||
| Dalības reizes | 1 (1936) | |||||||||
| Labākais sasniegums | 11. vieta | |||||||||
| ||||||||||
Voldemārs Megi (igauņu: Voldemar Mägi; dzimis 1914. gada 4. novembrī, miris 1954. gada 18. februārī) bija grieķu-romiešu stila igauņu cīkstonis, Eiropas čempionāta medaļnieks, 3-kārtējs Igaunijas čempions.[1]
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Voldemārs Megi sāka nodarboties ar cīņu 1931. gadā un pievienojās sporta klubam "Tallinn Kalev". 1935. gadā pirmoreiz viņš kļuva par Igaunijas brīvās cīņas vidēja svara čempionu.[2] Šī uzvara deva viņam iespēju piedalīties Eiropas čempionātā grieķu-romiešu cīņā Kopenhāgenā. Tur savā pirmajā cīņā pēc punktiem viņš uzvarēja poli Janu Galuško, bet zaudēja divas nākamās cīņas pret ungāru Jānošu Rihecki un zviedru Īvaru Jūhansonu.[3] Čempionātu viņš beidza 6. vietā.[1]
1936. gadā Voldemārs Megi nevarēja piedalīties igauņu čempionātos rokas traumas dēļ, pateicoties tam togad Voldemārs Rolāns Igaunijas čempionu ieguva abos stilos. Igaunijas cīņas sporta asociācija nolēma uz Berlīnes olimpiskajām spēlēm sūtīt tikai vienu grieķu-romiešu cīņas vidējā svara cīkstoni. Šim nolūkam notika izloze starp kandidātiem Megi un Rolānu. Megi bija laimīgāks un viņš varēja doties uz Berlīni. Tur Voldemārs Megi tikās savā pirmajā cīņā ar 1928. un 1932. gada olimpisko čempionu Veini Kokinenu no Somijas. Viņš aizvadīja līdzsvarotu cīņu un zaudēja pēc punktiem (tiesnešu balsojums — 1:2). Savā otrajā cīņā viņš tikās ar Erkole Gallegati no Itālijas, pret kuru visi trīs tiesneši piešķīra viņam zaudējumu (0:3).[4] Tāpēc viņš pēc otrās kārtas sacensības bija beidzis 11. vietā.[1]
1937. gada februārī Tallinā Voldemārs Megi valstssacīkstē pret Somiju pēc punktiem pieveica Arvi Pikusāri.[5] 1937. gada Igaunijas grieķu-romiešu stila čempionāta finālcīņā Megi zaudēja Voldemāram Rolānam pēc punktiem, taču šajā gadā viņam tas tika dota priekšroka spēlēt Eiropas čempionātā Parīzē. Tur, startēdams vidējā svarā, viņš uzvarēja Teodoru Krišmalski no Polijas, Georgu Ozoliņu no Latvijas un Josefu Hamplu no Čehoslovākijas. Pēc tam pēc punktiem viņš zaudēja Erkole Gallegati (1:2) un vācu cīkstonim Ludvigam Šveikertam (0:3). Līdz ar to dalība turnīrā beidzās, bet sasniegtais rezultāts deva 3. vietu un bronzas medaļu.[6] 1937. gada oktobrī Rīgā valstssacīkstēs pret Latviju viņš Georgam Ozoliņam pēc punktiem.
1938. gadā Voldemārs Megi treniņā piedzīvoja tik nopietnu rokas traumu, ka 1938. gadā viņš vairs nevarēja cīnīties uz paklājā.
Pēc atveseļošanās 1939. gadā Prāgā valsts cīņā pret Čehoslovākiju viņš uzvarēja pēc punktiem 1936. gada olimpiskās sudraba medaļas ieguvēju Josefu Herdu.[7] Tajā pašā gadā viņš pirmo reizi bija Igaunijas čempions grieķu-romiešu stilā.[1] 1939. gadā viņš piedalījās arī divas valstsvienību cīņās. Tallinā viņš uzvarēja somu Veiko Koko, bet Rīgā zaudēja Georgam Ozoliņam. 1939. gada Eiropas čempionātā Oslo viņš nepiedalījās.
1940. gadā Voldemārs Megi atkal kļuva par Igaunijas grieķu-romiešu cīņas čempionu vidējā svarā.[1] 1941. gadā viņš bija Igaunijas cīkstoņu komandā, kas pēc Igaunijas okupācijas uzņēmās Kaukāza ceļojumu. Šajā turnejā Igaunija ar 7:0 divreiz uzvarēja Gruziju, zaudēja Azerbaidžānai 3:4 (Calijevs guva plecu uzvaru pār Megi[8]), un atpakaļceļā uzvarēja Maskavu 5:2.[9][10]
1944. gadā Megi emigrēja uz Zviedriju. Tur viņš dzīvoja līdz 1950. gadam. Tad devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur viņš dzīvoja Losandželosā un strādāja par sporta skolotāju. 1954. gada 18. februārī viņš gāja bojā nelaimes gadījumā.[1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «MÄGI, VOLDEMAR» (igauņu). ESBL. 2010-12-31. Skatīts: 2020-06-12.
- ↑ Lembit Koik. 100 aastat Eesti raskejõustikku (1888–1988) (igauņu). Tallinn : Eesti Entsüklopeediakirjastus, 1996. 322. lpp.
- ↑ Koik 1996, 134. lpp.
- ↑ Koik 1996, 140. lpp.
- ↑ Koik 1996, 143–145. lpp.
- ↑ Koik 1996, 147. lpp.
- ↑ Koik 1996, 162, 163. lpp.
- ↑ "Igaunias PSR cīkstoņi zaudē Baku vienībai". Sarkanais Sports (Nr. 28 (08.03.1941)): 4. lpp.
- ↑ "Igaunijas PSR cīkstoņu lieliskais starts Maskavā". Sarkanais Sports (Nr. 30 (13.03.1941)): 4. lpp.
- ↑ Koik 1996, 190. lpp.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Olympedia profils (angliski)
- FILA profils (angliski)