Volgas—Kamas dabas rezervāts
| Volgas—Kamas dabas rezervāts | |
|---|---|
|
Волжско-Камский заповедник Идел-Чулман тыюлыгы | |
|
IUCN Ia kategorija (stingra režīma dabas rezervāts) | |
 Raifas ezers | |
  Volgas—Kamas dabas rezervāts  Volgas—Kamas dabas rezervāts | |
| Atrašanās vieta | Laiševas un Zeļenodoļskas rajons, Tatarstāna, Krievija |
| Tuvākā pilsēta | Zeļenodoļska, Kazaņa |
| Koordinātas | 55°18′10″N 49°17′10″E / 55.30278°N 49.28611°EKoordinātas: 55°18′10″N 49°17′10″E / 55.30278°N 49.28611°E |
| Platība | 113,8 km2 |
| Dibināts | 1960. gada 13. aprīlis |
| Pārvaldes institūcija | Federālā valsts iestāde "Volgas-Kamas valsts rezervāts" |
| Mājaslapa | https://vkgz.ru/ru |
Volgas—Kamas dabas rezervāts (krievu: Волжско-Камский заповедник, tatāru: Идел-Чулман тыюлыгы) ir stingri aizsargājams ekoloģiskais rezervāts Krievijā, Tatarstānā, Volgas, Kamas un Mjošas upju satekā. Rezervātam ir divas daļas: viena Volgas kreisā krasta terasēs, upju satekas vietā ("Saralas iecirknis", ap 55 km²), otra daļa ("Raifas iecirknis", ap 59 km²) aptuveni 100 kilometru attālumā augšup pa Volgu Kazaņas pilsētas rietumu nomalē tuvu Zeļenodoļskai. Rezervāts administratīvi atrodas Tatarstānas Laiševas un Zeļenodoļskas rajonos.[1][2] Tas tika oficiāli izveidots 1960. gadā, lai aizsargātu atlikušos Vidusvolgas reģiona mežu un meža-stepju biotopus, un tā platība bija 80,24 km². 2001. gadā to palielināja līdz 100,9 km². Mūsdienās tā platība sasniegusi 113,77 km².[3] Īpaša zinātnisko pētījumu uzmanības centrā ir Kuibiševas ūdenskrātuves ietekme uz vietējo vidi. Tā tika pabeigta 1950. gadu vidū un ir lielākā ūdenskrātuve Eiropā. Volgas—Kamas rezervāts ir daļa no UNESCO biosfēras rezervātiem.
Topogrāfija
[labot | labot pirmkodu]Volgas—Kamas rezervātam ir divas daļas:
- Raifa (30 km uz rietumiem no Kazaņas). Raifas iecirknis ir pārsvarā līdzena vai viļņota karsta ainava ar gravām un ieplakām, karsta reljefa ezeriem un dienvidu taigas mežu segumu. Liela daļa meža ir veci koki, kuru vecums ir 250—300 gadi. Sumkas upes ieleja plūst no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem līdz Volgai caur Raifas iecirkni. Šī rezervāta ziemeļu sektora nozīmīga iezīme ir Raifas ezers, kas ir lielākais no daudzajiem ezeriem un purviem šajā sektorā.
- Sarala (60) km uz dienvidiem no Kazaņas). Saralas iecirknis ir pussala, kas atrodas Kuibiševas ūdenskrātuves kvartāra terasēs. Ūdenskrātuve tika izveidota 1956. gadā, un tās līmeņa augstums svārstās no 49 līdz 53 metriem. Šajā sektorā pārsvarā ir lapu koku meži.[2]
Daba
[labot | labot pirmkodu]Klimats
[labot | labot pirmkodu]Volgas—Kamas rezervāts atrodas Austrumeiropas meža stepju ekoreģionā, kas ir pārejas zona starp ziemeļu platlapju mežiem un dienvidu zālājiem. Šim ekoreģionam raksturīga mežu, stepju un upju mitrāju mozaīka.[4]
Rezervāta klimats ir mitrs kontinentāls klimats ar siltām vasarām (Kepena klimata klasifikācijā Dfb). Šim klimatam raksturīgas lielas temperatūras svārstības gan diennaktī, gan sezonāli, ar maigām vasarām un aukstām, sniegotām ziemām.[5][6] Volgas—Kamas rezervātā vidējā temperatūra svārstās no -12,2 °C janvārī līdz 19,5 °C jūlijā. Nokrišņu daudzums svārstās no 490 līdz 640 mm gadā.[2]
Flora un fauna
[labot | labot pirmkodu]Abi rezervāta sektori pieder divām dažādām bioģeogrāfiskām zonām, jo tie atrodas abpus mitruma demarkācijas līnijas, kas atdala jauktos skujkoku un lapu koku mežus ziemeļos no lapu koku mežiem dienvidos. Raifas sektora galvenie koki ir egle un parastā priede. Lapu sūnas ir nozīmīgas Raifas sektorā, bet Raifas apgabala mitrājos ir sastopamas arī sfagnu sūnas. Saralas — dienvidu daļas koki ir lapu koku meži ar ozolu audzēm un sekundāru liepu un apšu mežu. Rezervātā ir reģistrētas vairāk nekā 600 aļģu sugas un vairāk nekā 700 sēņu sugas. Zinātnieki rezervātā ir reģistrējuši 844 vaskulāro augu sugas.[7]
Ziemeļu iecirkņa dzīvnieku pasaule ir līdzīga dienvidu taigas dzīvnieku pasaulei: peļveidīgie grauzēji, ciršļi, meža peles, sikspārņi, vāveres, caunas, lapsas, zaķi un aļņi. Saralas sektors ir dienvidiem raksturīgāks, ar zaķiem, mežacūkām un stirnām. Bebri tika atkārtoti ievesti 1996. gadā. Zinātnieki rezervātā ir reģistrējuši 50 zīdītāju sugas. Putnu vidū ir meža putni un ūdensputni, kas atspoguļo dzīvotņu daudzveidību šajā apgabalā. Saralas iecirknī ir vislielākais jūras ērgļu ligzdošanas blīvums Eiropā,[8] un divas no aktīvajām ligzdām atrodas mazāk nekā 300 m attālumā viena no otras.
Ir reģistrētas 230 putnu sugas un 41 zivju suga.[7]
Ekoizglītība un piekļuve
[labot | labot pirmkodu]Volgas—Kamas rezervāts, kas ir stingrs dabas rezervāts, lielākoties ir slēgts plašai sabiedrībai, lai gan zinātnieki un tie, kuru mērķi ir “vides izglītība”, var vienoties ar parka vadību par apmeklējumiem, tostarp uz rezervāta Saralas daļu, kur tiek piedāvātas ekskursijas uz slēpni, no kura paveras skats uz vienu no labākajām ērgļu vietām.[9] Rezervātā ir ierobežoti "ekotūristu" maršruti, kas ir atvērti vietējiem iedzīvotājiem, taču arī tiem ir nepieciešama iepriekšēja atļauju saņemšana. Rezervāts uztur dendrāriju un dabas muzeju; tos apmeklē vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku. Galvenais birojs atrodas Kazaņas pilsētā.[1] Dendrārijs tika izveidots 1927. gadā bijušajā Raifas klosterī; 2021. gadā tā kolekcijā bija 537 kokaugu sugas, šķirnes un kultūraugi no Eiropas, Ziemeļāzijas un Ziemeļamerikas.[10]
Lai gan dendrārijam ir zinātniska un izglītojoša vērtība, saskaņā ar mūsdienu koncepcijām tas neiederas rezervāta darbībās, pārblīvējot to ar svešzemju augiem.[11]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 «Volzshko-Kamisky Zapovednik (Official Site)» (krievu). Ministry of Natural Resources and Environment (Russia). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 21. decembrī. Skatīts: 2016. gada 21. janvāris.
- 1 2 3 «Vosshko-Kamisky Zapovednik» (krievu). Ministry of Natural Resources and Environment (Russia). Skatīts: 2016. gada 21. janvāris.
- ↑ «Заметки по истории заповедника | Волжско-Камский государственный природный биосферный заповедник». vkgz.ru. Skatīts: 2025-05-31.
- ↑ «East European forest steppe». Encyclopedia of Earth. Skatīts: 2016. gada 24. janvāris.
- ↑ M. Kottek, J. Grieser, C. Beck, B. Rudolf, F. Rubel. «World Map of Koppen-Geiger Climate Classification Updated» (angļu). Gebrüder Borntraeger 2006, 2006. Skatīts: 2019. gada 14. septembris.
- ↑ «Dataset - Koppen climate classifications» (angļu). World Bank. Skatīts: 2019. gada 14. septembris.
- 1 2 Волжско-Камский государственный природный биосферный заповедник
- ↑ «Волжско-Камский государственный природный биосферный заповедник |».
- ↑ «Наблюдения за животными в естественных условиях | Волжско-Камский государственный природный биосферный заповедник».
- ↑ В.б, Иванов (2021). "100 ЛЕТ ДЕНДРАРИЮ ВОЛЖСКО-КАМСКОГО ЗАПОВЕДНИКА". Труды Мордовского государственного природного заповедника им. П. Г. Смидовича (28): 364–365.
- ↑ Дежкин В. В. В мире заповедной природы. — М.: Сов. Россия, 1989. — 256 с.: ил. — С. 210—211.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Volgas—Kamas dabas rezervāts.
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)