Volhovas horizonts
| Volhovas horizonts | |
|---|---|
| Pamatinformācija | |
| Stratotips: | Karjers pie Babinas ciema |
| Vecums: | 467,5 — 471,8 Ma |
| Atklājējs: | Persijs Reimonds |
| Stratigrāfija | |
| Sistēma: | Ordoviks |
| Nodalījums: | Vidusordoviks |
| Stāvs: | Darrivilas, Dapingas |
| Horizonts: | Volhovas |
| Svīta: | krjuku, drāseiķu u.c. |
| Ģeogrāfija | |
| Valsts: | Latvija, Igaunija, Lietuva, Krievija, Zviedrija |
| Reģions: | Baltoskandija |
| Raksturlielumi | |
| Iežu sastāvs: | kaļķakmeņi, merģeļi |
| Biezums: | 1-33 m |
| Fosilijas: | trilobīti, gliemeņvēži, konodonti |
Volhovas horizonts ir vidusordovika (pēc senākiem datiem apakšordovika[1]) stratigrāfiskā vienība Austrumeiropas platformas ziemeļrietumu daļā. Pirmo reizi to izdalīja amerikāņu ģeologs Persijs Reimonds 1916. gadā. Horizonta stratotips palika neapstiprināts. Horizonts nosaukts Volhovas upes vārdā, kuras krastos bija izveidots stratotipiskais griezums. Vēlāk par horizonta stratotipu bija izvēlēts karjers pie Babinas ciema, Volhovas rajonā, Ļeņingradas apgabalā, Krievijā. Volhovas horizonts uzguļ bilingenas horizontam, bet to sedz kundas horizonts. Volhovas horizonta vecums ir 467,5 — 471.8 Ma un tas veidojās pārsvarā Dapingas laikmetā.[2]
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Volhovas horizonta nogulumi ir izplatīti visā Latvijas teritorijā un transgresīvi ar izskalojumiem uzguļ belingemas horizonta virsmai. Vispilnīgākais horizonta griezums atrodas Jelgavas paleoielieces robežās, kur to pārstāv krjuku svīta. Austrumu struktūrfaciālajā zonā horizonta griezums sedimentācijas pārtraukumu dēļ ir būtiski samazināts un ietver ne pārāk biezus drāseiķu svītas nogulumus.
Volhovas horizonta nogulumi rietumu struktūrfaciālajā zonā atšķiras pārsvarā ar sarkanīgi brūniem merģeļiem, kas satur bagātīgu trilobītu un ostrakodu faunu un mazākā mērā konodontus. Austrumu zonā konstatēta blīvāku kaļķakmeņu dominance ar nabadzīgākiem faunas kompleksiem. Kā rietumu, tā arī austrumu struktūrfaciālajās zonās sarkanīgi brūnajos nogulumos graptolītu un hitinozoju loma ir nenozīmīga.
Apakšējā robeža rietumu struktūrfaciālajā zonā ir skaidra. Tā tiek noteikta pa belingemas horizonta mālu un volhovas horizonta merģeļu kontakta virsmu, un ir droši pamatota ar trilobītu Megistaspis limbata un volhovas vecuma konodontu parādīšanos. Austrumu zonā robeža tiek noteikta pa glaukonīta dolomītu un smilšakmeņu kontakta virsmu ar raibi krāsotiem dolomītiem, un tiek apstiprināta ar paleontoloģiskiem datiem — ar konodontu grupu nomaiņu.
Horizonta maksimālie biezumi ir Jelgavas paleoielieces vidusdaļā, bet, atšķirībā no apakšējiem belingemas nogulumiem, vislielākais biezums ir nobīdīts uz ziemeļaustrumiem un piefiksēts Valmieras 7. (33 m) un Nītaures 58. (32 m) urbumos. Valsts centrālajos un dienvidrietumu apgabalos nogulumu biezums svārstās 20—30 m robežās (Olaines D-1. — 28 m, Dobeles 91. — 24 m, Cieceres 10. — 27 м urbumi), bet ziemeļrietumos un dienvidaustrumos samazinās līdz 5 m (Ventspils D-1. urbums) un 0,9 m (Višķu 25. urbums).[3]
Igaunijā
[labot | labot pirmkodu]Igaunijā volhovas horizonts litostratigrāfiski ziemeļu un centrālajā daļā ietver toilas svītas kalvi, kīnapohjas, laheperas, tilinimes un sakas pasvītas, kā arī padas svīta ar silaoru pasvītu. Savukārt, dienvidu daļā horizontu pārstāv krjuku svīta. Horizonta nogulumi izplatīti visā Igaunijas teritorijā, izņemot zonu, kas stiepjas no Padizes caur centrālo Hījumā dienvidrietumu virzienā. Horizonta nogulumu biezums sastāda 1—22 m. Biezums samazinās virzienā no austrumiem uz rietumiem.
Horizonta nogulumi atsedzas ziemeļigaunijas glinta pamatnē. Atsegumi ir, piemēram, Mazajā Pakri salā, Lēetsē, Keilajoā un Osmusārē. Osmusārē un tās apkārtnē volhovas horizonta, kā arī zemākā belingemas horizonta nogulumos ir sastopami klastiskie daiki, kas pildīti ar vēlākiem kundas laika iežiem. Volhovas horizonta nogulumos dominē zaļganie glaukonīta kaļķakmeņi. Valsts centrālajā daļā ir merģeļa slānis.
Lietuvā un Zviedrijā
[labot | labot pirmkodu]Lietuvā bez krjuku svītas, horizonts iekļauj vēl spalvišķu, gaides, mjadzelas un medeiķu svītas. Siljana meteorīta krāterī Zviedrijā horizontu veido Lannas sarkanīgie kaļķakmeņi.
Paleontoloģiskais raksturojums
[labot | labot pirmkodu]Volhovas horizonta krjuku svītas sarkanīgi brūnajos merģeļos ir atrasti graptolīti Phyllograptus angustifolius, Glyptograptus ex gr. austrodentatus, trilobīti Megistaspis limbata, ostrakodi Tallinnellina primaria, konodonti Cordylodus perlongus, kas ir zināmi no šī vecuma Igaunijas un Zviedrijas nogulumiem un pamato nogulumu volhovas vecumu. Latvijas ziemeļu un austrumu apgabalu dolomitizētajos kaļķakmeņos ir sastopami trilobīti Megistaspis limbata, ostrakodi Tallinnellina primaria, kas ļauj attiecināt arī šos nogulumus volhovas horizontam.[4]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas daba. 6. sējums. Rīga : Preses nams. 1998. 102. lpp.
- ↑ Estonian Commission on Stratigraphy (ESK).
- ↑ Ульст, Р.Ж., Л.К. Гайлите и В.И. Яковлева, Ордовик Латвии, Рига, Зинатне, 1982. 174-175. lpp.
- ↑ Биргер, А. Я. и др., Геологическое строение и полезные ископаемые Латвии, Рига, Зинатне, 1979. 47. lpp.