Vrangeļa sala (rezervāts)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vrangeļa sala
Остров Врангеля
IUCN Ia kategorija (stingra režīma dabas rezervāts)
Только дикие звери - настоящие хозяева заповедника "Остров Врангеля".jpg
Wrangel island lv.svg
Vrangeļa sala (Čukotkas autonomais apvidus)
Vrangeļa sala
Vrangeļa sala
Vrangeļa sala (Krievija)
Vrangeļa sala
Vrangeļa sala
Atrašanās vieta Karogs: Krievija Krievija
Karogs: Čukotkas autonomais apvidus Čukotkas autonomais apvidus
Tuvākā pilsēta Peveka
Koordinātas 71°14′N 179°24′E / 71.233°N 179.400°E / 71.233; 179.400Koordinātas: 71°14′N 179°24′E / 71.233°N 179.400°E / 71.233; 179.400
Platība 2 225 650 ha
Dibināts 1976. gada 23. marts
Pārvaldes institūcija Dabas resursu un ekoloģijas ministrija
Mājaslapa www.ostrovwrangelya.org
Tips Daba
Kritērijs ix, x
Iekļauts 2004 (28. sesija)
Aizsardzības nr. 1023
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Reģions Āzija

Valsts rezervāts «Vrangeļa sala» (krievu: Государственный заповедник «Остров Врангеля») ir stingra aizsardzības režīma Krievijas valsts dabas rezervāts. Izvietojies Ziemeļu Ledus okeānā un aizņem Vrangeļa salu un Heralda salu un apkārtējo jūras akvatoriju. Administratīvi ietilpst Čukotkas autonomā apvidus Iviltinas rajonā. Rezervāta administrācija atrodas Pevekā, pakļauta Krievijas Federācijas Dabas resursu un ekoloģijas ministrijai.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par aizsargājamās teritorijas pirmsākumu var uzskatīt kolonistu apmetnes otrā priekšnieka Arefa Miņejeva 1937. gada rīkojumu par polārlapsu medību aizliegumu salas ziemeļdaļā, faktiski izveidojot reproduktīvo liegumu.[2] 1953. gadā Čukotkas nacionālā apvidus vadība izdeva rezolūciju par valzirgu koloniju aizsardzību Vrangeļa salas piekrastē. 1968. gadā salā izveidoja dabas liegumu valzirgu, leduslāču, sniega zosu un putnu tirgu aizsardzībai. 1975. gadā salā introducēja muskusvēršus no Nunivakas salas Aļaskā. 1976. gadā Vrangeļa un Heralda salās izveidots valsts dabas rezervāts un līdz 1978. gadam slēgts briežkopju kolhozs. Nedaudz vēlāk ap rezervātu tika izveidota 5 km plata aizsargzona jūrā. 1997. gadā piekrastes aizsargājamā zona paplašināta līdz 12 jūras jūdzēm, bet 1999. gadā — līdz 24 jūras jūdzēm. 2004. gadā rezervāts iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[3]

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rezervāts aizņem divas salas Čukču jūrāVrangeļa salu un Heralda salu, kā arī 12 jūras jūdzes platu aizsargājamo zonu gar piekrasti. Kopējā rezervāta platība ir 2 225 650 ha, no tiem 795 650 ha sauszeme, 1 430 000 ha jūras akvatorija, kā arī 3 435 950 ha aizsargzona Vrangeļa salas dienvidu piekrastē no Hiščņikovas upes grīvas līdz Havaju ragam un sevišķās ekonomiskās zonas daļā 24 jūras jūdžu platumā.[4]

No rezervāta sauszemes daļas apmēram divas trešdaļas aizņem kalni, bet pārējo daļu — tipiskā vai arktiskā tundra. Valda arktiskais klimats ar ievērojamu ciklonu ietekmi. Bezsala periods 20—25 dienas. Ziemai raksturīgs noturīgs sals ar spēcīgu vēju, sniegputeņi. Vēsās vasaras ir nepastāvīgas, biežas salnas un sniegs.

Infrastruktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rezervāta galvenais ofiss atrodas Pevekā, 400 km uz dienvidrietumiem no salas. Galvenā bāze salā izvietojusies Ušakovskas ciemā, kur rezervāts izmanto 7 dzīvojamās mājas, noliktavas un garāžu. Galvenā tūrisma bāze izvietojusies bijušajā briežkopju ciematā Somņiteļnajā, kur aizņem 4 ēkas, tajā skaitā inspektoru birojs. Vēl rezervāta rīcībā ir ap 20 kordoni, daļa no kuriem aprīkoti tūristu izmitināšanai. Rezervāta teritorijā tā pārraudzībā ir viens arheoloģiskais piemineklis, kā arī vairāki vēstures pieminekļi no salas atklāšanas un saimnieciskās un militārās izmantošanas perioda.

Dzīvnieku un augu valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rezervāta teritorijā apzinātas 417 vaskulāro augu sugas, no kurām 23 ir endēmas. Augu daudzveidība vairāk kā divas reizes pārsniedz vidējo sugu skaitu citās Arktikas salās. Arī pēc sūnu (331) un ķērpju (310) sugu daudzuma Vrangeļa sala pārspēj citas Arktikas teritorijas.

Dzīvnieku valstī absolūti nav pārstāvēti abinieki un rāpuļi. Zivis ir sastopamas tikai piekrastes ūdeņos, to nav upēs un ezeros. Salā ir reģistrētas 169 putnu sugas, no kurām 62 reģistrētas kā ligzdojošas, no tā 44 — regulāri. Kopējais ligzdojošo putnu skaits tiek lēsts ap 250—300 tūkstošiem.

No zīdītājiem visplašāk ir pārstāvēti lemingi (Sibīrijas lemings un Vinogradova lemings). Mīt polārlapsa, sermulis, āmrija, ziemeļbriedis, muskusvērsis, vilks, leduslācis. No kontinenta nereti ieklīst brūnais lācis, rudā lapsa. Vrangeļa un Heralda salas ir zināmas kā pasaulē lielākās leduslāču dzemdību migu koncentrācijas vieta. Rezervāta teritorijā dzemdību migas ierīko pēc dažādiem avotiem 200 līdz 500 lācenes. Apmēram 100 no tām tiek ierīkotas nelielajā Heralda salā. Ziemeļbrieži salā tika ievesti no Čukotkas 1940.—1950. gados kā briežkopju ganāmpulki, bet vēlākos gados daļa no tiem kļuvuši mežonīgi. Kopējais ziemeļbriežu skaits salā tiek lēsts 9—10 tūkstoši. 1975. gadā Vrangeļa salā no Nunivakas tika introducēti 20 muskusvērši, šobrīd to skaits tiek lēsts ap 800—1000.

Vrangeļa un Heralda salu piekrastēs atsevišķās vietās ir plašas valzirgu kolonijas. Kopējais valzirgu skaits tiek lēsts ap 70—80 tūkstošiem piekrastēs, bet kopā ar jūrā peldošajiem — līdz 130 tūkstošiem. Rezervāta teritorijā mīt arī pogainais ronis un lahtaks. Vasarā un rudenī piekrastē bieži sastopams pelēkais valis.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]