Zaķu dzimta

Vikipēdijas lapa
Zaķu dzimta
Leporidae (Fischer de Waldheim, 1817)
Polārzaķis (Lepus arcticus)
Polārzaķis (Lepus arcticus)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaZaķveidīgie (Lagomorpha)
DzimtaZaķu dzimta (Leporidae)
Iedalījums
Zaķu dzimta Vikikrātuvē

Zaķu dzimta (Leporidae) ir zaķveidīgo kārtas (Lagomorpha) maza auguma zīdītāju (Mammalia) dzimta, kas apvieno zaķus un trušus. Zaķu dzimtā ir 62 sugas,[1] kas sistematizētas 11 ģintīs.

Zinātniskais nosaukums ir atvasināts no latīņu vārda lepus, kas latviski nozīmē zaķis. Visas zaķu dzimtas ģintis, izņemot zaķu ģints (Lepus), aptver dažādu sugu trušus. Tomēr ir daži izņēmumi, piemēram, hispīdu trusis (Caprolagus hispidus) tiek saukts reizēm par zaķi, vai klinšu trušus (Pronolagus) sauc arī par klinšu zaķiem.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaķu dzimtas dzīvnieki ir sastopami visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. To dabīgais izplatības areāls neattiecas arī uz Okeāniju un Dienvidamerikas dienvidu daļu. Piemēram, trušu introducēšana Austrālijā ir radījusi milzīgu postu Austrālijas dabai, jo šajā kontinentā trusim nav dabīgo ienaidnieku.

Latvijā ir sastopamas 2 sugas: pelēkais zaķis (Lepus europaeus), kas Latvijas teritorijā ieceļoja tikai 17. gadsimtā, un baltais zaķis (Lepus timidus). Tomēr pēdējo gadsimtu laikā pelēkais zaķis kļuvis par dominējošo sugu.

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkais zaķis (Lepus europaeus) ir viens no lielākajiem zaķu dzimtā
Pundurtrusis (Brachylagus idahoensis) ir mazākais dzīvnieks zaķu dzimtā

Zaķu dzimtas dzīvnieki ir maza vai vidēja auguma, kas piemērojušies ātrai skriešanai, izmantojot lēkšanu.[1] Tiem ir garas pakaļkājas, un katrai pakaļkājas pēdai ir 4 pirksti. Priekškājas ir krietni īsākas nekā pakaļkājas,[1] un tām ir 5 pirksti. Zoles visām kājām ir matotas, kas skrienot uzlabo pēdu labāku saķeri ar pamatni. Zaķu dzimtas dzīvniekiem ir gari un spēcīgi nagi, kā arī garas un kustīgas ausis. Tiem ir ļoti laba dzirde. Acis ir lielas, un tie ļoti labi redz tumsā, kas liecina, ka pirmkārt zaķu dzimtas dzīvnieki ir nakts un krēslas dzīvnieki.[2] Toties aste tiem ir īsas. Apmatojums ir biezs, mīksts, tā krāsa galvenokārt ir pelēka, brūna, iedzeltena, bet dažkārt balta.[1]

Mazākais zaķu dzimtā no savvaļas dzīvniekiem ir pundurtrusis (Brachylagus idahoensis), kura ķermeņa garums ir 25–29 cm un svars 300 g. Lielākā daļa informācijas avotu kā lielāko zaķu dzimtas dzīvnieku savvaļā min plaši izplatīto pelēko zaķi (Lepus europaeus), kura ķermeņa garums ir 52–60 cm un svars 3—5 kg.[3] Tomēr par to smagāks ir Aļaskas zaķis (Lepus othus), kura ķermeņa garums ir 50–60 cm, svars ir 3,2—6,5 kg.[3] Liels zaķis ir arī polārzaķis (Lepus arcticus), kura svars ir 4–5 kg.[3] Cilvēki ir selekcionējuši mājas truša šķirnes, kas ir gan ļoti mazas, gan ļoti lielas. Pasaules lielākā mājas truša garums ir 1,29 m,[4] bet mazākais ir Nīderlandes pundurtrusis,[5] kas pēc šķirnes standartiem nedrīkst būt smagāks par 1,13 kg.[6]

Gan zaķi, gan truši ir zālēdāji, kas barojas ar dažādiem augiem, lapām, atvasēm, zariem, dzinumiem, augļiem un sēklām.[7] Dažas zaķu sugas ziemas periodā barojas arī ar maitas gaļu.[8] Barība gremošanas sistēmai iziet cauri 2 reizes. Pirmo reizi tā tiek izdalīta kā mīkstas, zaļas spiras, kuras tiek apēstas vēlreiz, un barība tikai pēc tam tiek sagremota pilnībā. Pēc otrās reizes tā izdalās kā cietas un tumšas spiras. Tāpat kā grauzējiem zaķu dzimtas dzīvniekiem ir spēcīgi un asi 4 priekšzobi (2 augšā un 2 apakšā), kas aug visu mūžu. Augšžoklī blakus centrālajiem priekšzobiem ir vēl divi priekšzobi, kas aktīvi piedalās barības graušanā un arī šie zobi aug visu mūžu. Zaķu dzimtas sugām nav ilkņu tāpat kā grauzējiem, bet tām ir vairāk dzerokļu.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaķu dzimtas sugas ir piemērojušās ātrai skriešanai, attēlā pelēkais zaķis

Zaķu dzimta ir piemērojusies dzīvei ļoti dažādos apstākļos, sākot ar tundru, mežu, purvu un beidzot ar tuksnesi. Tie ir sastopami zemienēs un kalnos. Truši mājvietai izrok alas, bet zaķi alas parasti nerok. Zaķi ir arī labāki skrējēji kā truši.[2]

Zaķu dzimtas dzīvniekiem grūsnība ilgst 28—50 dienas, bet trušiem šis periods ir īsāks kā zaķiem. Zaķi piedzimst pilnībā attīstījušies atšķirībā no trušiem, kas piedzimst akli un nevarīgi pazemes alā.[2] Ja pietiek barības, zaķu dzimtas dzīvnieki vairojas vairākas reizes gadā, tādējādi tie spēj ļoti ātri atjaunot vai palielināt populāciju.

Evolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senākās zināmās zaķu dzimtas sugas dzīvoja eocēna beigās. Šajā laikā zaķu dzimtas dzīvnieki bija sastopami gan Ziemeļamerikā, gan Āzijā. Evolūcijas gaitā tie attīstījās par ātri skrienošiem dzīvniekiem, izmantojot lēkšanu. Piemēram, oligocēna laika senajam zaķim Palaeolagus pakaļkājas ir daudz īsāks kā mūsdienu sugām, kas liecina, ka tie spēja skriet vairāk "klasiskā veidā" nevis ar lēcieniem. Tādējādi tie bija vairāk līdzīgi trušiem nekā mūsdienu zaķiem.[9]

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalifornijas trusis (Sylvilagus bachmani)
Austrumu baltastes trusis (Sylvilagus floridanus)
Purva trusis (Sylvilagus palustris)
Eiropas trusis (Oryctolagus cuniculus)
Baltais zaķis (Lepus timidus)
Etiopijas kalnu zaķis (Lepus starcki)
Indijas zaķis (Lepus nigricollis)
Antilopzaķis (Lepus alleni)
Japānas zaķis (Lepus brachyurus)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Zaķu dzimta
  2. 2,0 2,1 2,2 Chapman, J. & Schneider, E. (1984). Macdonald, D.. ed. The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 714–719. ISBN 0-87196-871-1.
  3. 3,0 3,1 3,2 Mark Carwardine Animal Records
  4. «Pasaules lielākais trusis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 27. decembrī. Skatīts: 2010. gada 29. decembrī.
  5. «Breed Information». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 23. decembrī. Skatīts: 2010. gada 30. decembrī.
  6. Netherland Dwarf
  7. Best, Troy L.; Henry, Travis Hill (1994). "Lepus arcticus". Mammalian Species (American Society of Mammalogists) (457): pp. 1–9. June 2, 1994. doi:10.2307/3504088
  8. «Snowshoe Hare Lepus americanus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 16. janvārī. Skatīts: 2010. gada 29. decembrī.
  9. Savage, RJG, & Long, MR (1986). Mammal Evolution: an illustrated guide. New York: Facts on File. pp. 128–129. ISBN 0-8160-1194-X.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]