Zaļā infrastruktūra

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Green infrastructure 2010 UE Illustr.jpg

Zaļā infrastruktūra ir efektīvs instruments, kas, izmantojot dabas likumus, vairo dabas kapitālu, kā arī ekonomisko un sociālo labklājību. [1] Tas ir veids kā palīdzēt atjaunot savstarpējo saikni starp esošajām dabas teritorijām un uzlabot lauku vides vispārējo ekoloģisko kvalitāti plašākā nozīmē. Tā palīdzēs saglabāt veselīgas ekosistēmas, lai tās varētu turpināt sniegt vērtīgus pakalpojumus sabiedrībai, piemēram, tīru gaisu un svaigu ūdeni. Ieguldījumiem zaļajā infrastruktūrā ir arī ekonomiska nozīme: dabas spēju saglabāšana, piemēram, mazināt negatīvo klimata pārmaiņu ietekmi, ir daudz rentablāka nekā nepieciešamība aizstāt šos zaudētos pakalpojumus ar daudz dārgākiem mākslīgiem tehnoloģiskiem risinājumiem. [2]

Eiropā ir daudzi veiksmes stāsti, kas apliecina ieguvumus no investēšanas zaļajā infrastruktūrā. Piemēram, bioloģiski daudzveidīgi parki, apstādījumi un svaigā gaisa koridori vasarā var mazināt karstuma viļņu negatīvo ietekmi. Papildus vides ieguvumiem zaļajā infrastruktūra sniedz arī dažādus sociālus labumus. Tā palīdz radīt darbvietas un padara pilsētas par pievilcīgākām vietām, kur dzīvot un strādāt. [1]

Zaļā infrastruktūra Eiropā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas ainava kļūst arvien sadrumstalotāka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem ES ir samērā blīvi apdzīvots kontinents, un liela daļa zemes tiek aktīvi izmantota. Rezultātā daudzas atlikušās dabas teritorijas joprojām ir pakļautas spiedienam un sadrumstalotības riskam. Tas ietekmē ekosistēmu darbību, jo tām ir nepieciešama telpa attīstībai un savu pakalpojumu sniegšanai. Veselīgas ekosistēmas ir mūsu dzīvības nodrošināšanas sistēmas daļa, un bioloģiskā daudzveidība ir ekosistēmu veselības un stabilitātes pamats. Ekosistēmām, kas sastāv no daudzām dažādām sugām, ir lielākas izredzes saglabāt stabilitāti kaitējuma vai bojājumu gadījumā nekā ekosistēmām, kuras ietver mazāku pakalpojumu skaitu.Biotopu sadrumstalotību izraisa virkne dažādu faktoru, kas saistīti ar izmaiņām zemes izmantojumā, tostarp pilsētu izplešanos, transporta infrastruktūru un intensīvākām lauksaimniecības un mežsaimniecības metodēm. Jaunākie Eiropas Vides aģentūras statistikas dati ilustrē, cik nozīmīgas ir šīs tendences. 90. gadu laikā ir noasfaltēti aptuveni 8 000 km² teritorijas, kas veido mākslīgi veidoto platību palielinājumu par 5% tikai desmit gadu laikā. Turklāt laikā no 1990. līdz 2003. gadam ES teritorijā tika uzbūvēti 15 000 km jaunu automaģistrāļu. [2]

Florai un faunai ir jānodrošina iespēja pastāvēt ārpus aizsargājamām teritorijām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenās teritorijas, kuras ir nozīmīgas retajām un apdraudētajām sugām un biotopu veidiem, tagad ir lielā mērā aizsargātas Natura 2000 tīkla ietvaros, kurš aptver 26 000 objektu un nosedz aptuveni 18% ES teritorijas. Taču pasākumi ir jāveic arī pārējos 82% teritorijas, ja vēlamies apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos Eiropā. Tas ir tāpēc, ka savvaļas augiem un dzīvniekiem, lai nodrošinātu to ilgtermiņa dzīvotspēju, ir jābūt iespējai pārvietoties, migrēt, izkliedēties un apmainīties populācijām starp aizsargājamajām teritorijām. Pilsētu izplešanās, intensīvās lauksaimniecības un mežsaimniecības metodes un transporta maršruti rada būtiskus un dažreiz nepārvaramus šķēršļus sugu pārvietošanās ceļā. Šie apstākļi arī padara vidi plašākā nozīmē naidīgāku un nepieejamāku florai un faunai. Zaļās infrastruktūras izveide ļaus atkal savienot esošās dabas teritorijas, piemēram, izmantojot savvaļas dabas koridorus vai pārvietošanās saliņas un ekoloģiskos tiltus, kā arī uzlabot vides vispārējo ekoloģisko kvalitāti plašākā nozīmē, lai tā būtu draudzīgāka florai un faunai un ļautu tai pārvietoties. [2]

Zaļā infrastruktūra palīdz saglabāt vērtīgus ekosistēmu pakalpojumus[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas teritoriju zudums ir atstājis sekas ne tikai reti sastopamu sugu izzušanas veidā. Ekosistēmas, kuras uztur tajās esošās dzīvības daudzveidība, nodrošina sabiedrību ar vērtīgu, ekonomiski svarīgu preču un pakalpojumu plūsmu, piemēram, ūdens attīrīšanu, augsnes mēslošanu, oglekļa uzglabāšanu u.c. Tām ir arī galvenā loma cīņā pret klimata pārmaiņām, aizsargājot mūs no plūdiem un citām laika apstākļu izmaiņu negatīvajām sekām. Neskartām palienēm, piemēram, ir svarīga loma plūdu mazināšanā, uzglabājot ūdeni un lēnām ievadot to atpakaļ strautos un upēs. Meži darbojas kā oglekli absorbējošas ekosistēmas un novērš augsnes eroziju. Mitrāji absorbē piesārņotājus un uzlabo mūsu saldūdens resursu kvalitāti. Tāpēc ieguldījumiem zaļajā infrastruktūrā ir arī ekonomiska nozīme. Mākslīgu risinājumu meklēšana, lai aizstātu dabas piedāvātos bezmaksas pakalpojumus, ir ne tikai tehniski sarežģīta, bet arī ļoti dārgi izmaksā. [2]

Eiropas zaļās infrastruktūras vispārējie mērķi ir šādi:

  • saglabāt Eiropas bioloģisko daudzveidību, piemēram, nodrošinot Natura 2000 tīkla ekoloģisko saskaņotību un savienojamību (sal. Dabisko dzīvotņu direktīvas 10. pantu),
  • aizsargāt un atjaunot vērtīgas dabas ekosistēmas plašākā ainavu līmenī, lai tās varētu turpināt sniegt vērtīgus pakalpojumus cilvēcei. [2]

Kā attīstīt zaļo infrastruktūru?[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pirmkārt, uzlabojot savienojumus starp esošajām dabas teritorijām, lai uzlabotu ekoloģisko vienotību.
  2. Otrs veids – uzlabojot ainavu caurlaidību, lai sniegtu atbalstu sugu izkliedētībai, migrācija un pārvietošanās brīvībai.
  3. Treškārt, apzinot daudzfunkcionālās zonas. Šajās teritorijās priekšroka tiek dota tādiem saderīgiem zemes izmantošanas veidiem, kas atbalsta veselīgas, bioloģiski daudzveidīgas ekosistēmas.

Viens no efektīvākajiem veidiem, kā veidot zaļo infrastruktūru, ir izstrādāt integrētāku pieeju zemes apsaimniekošanai. To savukārt vislabāk var sasniegt, izmantojot teritorijas plānošanu, jo tas ļauj izvairīties no infrastruktūras attīstības paaugstinātas jutības vietās, tādējādi samazinot turpmākas biotopu sadrumstalošanas risku.

Būtiski ir tas, lai visi zemes lietotāji un politikas sektori tiktu iesaistīti zaļās infrastruktūras izveides sākumposmā, un katram no tiem tiktu piešķirta daļa no pienākumiem tās attīstīšanā. Tas ļaus panākt daudz lielāku ekonomisko ieguvumu, jo ļaus izvairīties no daudz dārgākajiem mākslīgiem tehnoloģiskajiem risinājumiem.

Pateicoties Putnu un Biotopu direktīvām, Eiropa šobrīd var lepoties ar pasaules lielāko aizsargājamo dabas teritoriju tīklu Natura 2000, kas aizņem aptuveni vienu piektdaļu Eiropas sauszemes un 4% jūras teritoriju. [3]

GreenInfraNet[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļās infrastruktūras tīkls (GreenInfraNet) ir sadarbības projekts starp 12 Eiropas Savienības (ES) reģioniem. Partneri darbojas, lai kopā veicinātu un ieviestu zaļo infrastruktūru ES reģionos. Tas tiks panākts pieredzes apmaiņas ceļā, identificējot, analizējot un pārņemot labās prakses piemērus. Projekts ilgs 3 gadus, un tas tika uzsākts 2012.gada aprīlī. Projektu līdzfinansē ES starpreģionu sadarbības programma INTERREG IVC. [4]

GreenInfraNet projekts ir atbilde bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas uzdevumiem Eiropā, kā arī vērtīgo ekosistēmu un to pakalpojumu zaudējumiem. Projekta galvenais mērķis ir stiprināt zaļās infrastruktūras attīstību un ieviešanu ES reģionos, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus, sadarbojoties ar citām politikas jomām, piemēram, lauksaimniecību, pilsētvides attīstību, transportu, rekreāciju un pielāgošanos klimata pārmaiņām. Partneri projekta mērķus sasniegs, daloties ar pieredzi un labās prakses piemēriem. Tie pētīs zaļās infrastruktūras konceptu, veicinot vispārēju analītisko metožu izpēti, politikas attīstību un ieviešanu, kā arī koncentrēsies uz zaļās infrastruktūras attīstību un ieviešanu četrās konkrētās jomās: pilsētvidē, dabas teritorijās, lauksaimniecības zemēs un klimata pārmaiņu samazināšanā. Rezultātu ilgtspēja tiks nodrošināta, apmainoties ar labās prakses piemēriem, izstrādājot rīcības plānus un izveidojot pastāvīgu Eiropas Zaļās Infrastruktūras zināšanu tīklu. [5]

Šis projekts tika uzsākts Lelistadē, Nīderlandē, 2012. gada 25. maijā. “Kā jaunai pieejai dabas saglabāšanā nākamajām paaudzēm tās galvenais mērķis ir stiprināt zaļās infrastruktūras attīstību un īstenošanu ES reģionos,” norādīja Karalienes komisāra vietniece Anne Bljekade Jonga no Flevolandes provinces. Šīs jaunās pieejas mērķis ir saglabāt bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus plašākā teritorijā, veidojot ciešu sadarbību ar citiem politikas pasākumiem tādās jomās kā lauksaimniecība, pilsētu attīstība, transports, atpūta un pielāgošanās klimata pārmaiņām. Partneru reģioni strādās kopā, lai izveidotu Zaļās infrastruktūras rīcības instrumentu, ko varēs izmantot plašākai projekta rezultātu izplatīšanai Eiropā. Katrs partneris izstrādās īstenošanas plānu zaļās infrastruktūras izstrādei un/vai īstenošanai un organizēs seminārus, mācību vizītes un informācijas izplatīšanas pasākumus. Visas šīs aktivitātes būs daļa no rīcības instrumenta. Zināšanu, pieredzes un labākās prakses apmaiņa un izplatīšana starp partneriem būs projekta centrālā joma: “Panākt, ka reģioni mācās viens no otra, ir galvenais izaicinājums. Visiem reģioniem ir atšķirīga zaļās infrastruktūras attīstības un/vai īstenošanas pieredze. Daži reģioni ir tikai zaļās infrastruktūras nepieciešamības izpētes fāzē, citi izstrādā plānus, lai attīstītu šo koncepciju, un daži reģioni meklē zaļās infrastruktūras īstenošanas zināšanas un pieredzi. Mācoties viens no otra, mēs varam strādāt pie jaunas vides politikas Eiropā,” skaidroja Anne Bljeka de Jonga,

GreenInfraNet pārraudzības padomes vadītāja. [6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija». www.varam.gov.lv. Skatīts: 2018-12-18.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 ec.europa.eu http://ec.europa.eu/environment/pubs/pdf/factsheets/green_infra/lv.pdf. Skatīts: 2018-12-18. Tukšs vai neesošs |title=
  3. «Zaļā infrastruktūra – tilts starp dabas teritorijām | LDF». ldf.lv. Skatīts: 2018-12-18.
  4. «GreenInfranet - Esiet sveicināti GreenInfraNet!». www.greeninfranet.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-10-31. Skatīts: 2018-12-18.
  5. «GreenInfranet - Par projektu». www.greeninfranet.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-04-03. Skatīts: 2018-12-18.
  6. documents.rec.org http://documents.rec.org/publications/GreenSpace_issue01_LV_Web.pdf. Skatīts: 2018-12-18. Tukšs vai neesošs |title=

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]