Zaļā stiklene
| Zaļā stiklene Gliophorus psittacinus | |
|---|---|
.jpg) Zaļā stiklene (Gliophorus psittacinus) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Apakšvalsts | Augstākās sēnes (Dikarya) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Rinda | Atmateņu rinda (Agaricales) |
| Dzimta | Stikleņu dzimta (Hygrophoraceae) |
| Ģints | Gliophorus |
| Suga | Zaļā stiklene (G. psittacinus) |
 Zaļā stiklene Vikikrātuvē | |
Īpašības  | |
 | Himēnijs: lapiņas |
|---|---|
 | Cepurīte: zvanveida |
 | Kātiņš: kails |
 | Sporu nospiedums: balts |
 | Saprotrofiska |
| Lietošana uzturā: mazvērtīga | |
Zaļā stiklene jeb papagaiļu stiklene (Gliophorus psittacinus) ir neliela koši zaļa, vecumā dzeltenzaļa stikleņu dzimtas sēne, kas nereti sastopama Ziemeļeiropā un citās pasaules daļās. Agrāk tā bija pazīstams kā Hygrocybe psittacina, taču molekulārās filoģenētikas pētījumā tika secināts, ka tā pieder pie Gliophorus ģints un tā tika ievietota tajā.[1][2] Tomēr daļa avotu to joprojām iekļauj Hygrocybe ģintī, reizēm pie tam izdalot Gliophorus kā tās apakšģinti.[3][4]
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zaļā stiklene ir maza sēne ar strupi konisku zvanveida, vēlāk plakanu, spīdīgu, stipri gļotainu cepurīti līdz 4 cm diametrā, kas jaunībā ir zaļa un vēlāk ar dzeltenīgu vai pat oranžsārtu nokrāsu.[5][6] Mitrā laikā cepurīte caurspīdīgi rievota.[4] Mīkstums plāns un trausls, vaskveidīgs.[7] Kātiņš, kura izmērs ir 2—8 cm garumā un 2—5 mm platumā, ir gļotains, dobs, no zaļa jaunībā līdz zaļgani dzeltenam vecumā.[5] Zaļā krāsa kātiņa augšdaļā saglabājas pat veciem īpatņiem.[8] Biezās un retās, nedaudz kātiņam pieaugušās lapiņas ir dzelteni zaļganas vai dzelteni oranžas līdz pelēkbaltām ar baltu sporu birumrakstu. Bieži sēnei ir starplapiņas, kas šķērso lapiņu apakšējo daļu.[8] Sporas ir bezkrāsainas,[4] eliptiskas, gludas un nav amiloīdas,[5] to izmēri 7—10/4—6 µm.[4]
Tās smarža un garša ir maiga,[5] tomēr daži avoti novērtē smaržu kā nepatīkamu vai neizšķiramu.[7] Augšanas laiks ir vasara un rudens līdz salnām.[8]
Izplatība un dzīvotne
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zaļā stiklene ir plaši izplatīta skābās vai neitrālās nabadzīgās augsnēs zālājos,[8] arī parkos, ceļmalās un ganībās, reti mežos Rietumu un Ziemeļu Eiropā, Islandē, Grenlandē, Amerikās,[9] Dienvidāfrikā, Japānā, Mongolijā,[10] kur sastopama vasaras beigās un rudenī. Humusa saprotrofs.[7] Eiropā tās daudzums acīmredzot samazinās pārmērīgas mēslošanas izsauktās biotopu degradācijas dēļ. Ir konstatēts, ka agrīnie šīs sēnes apraksti Austrālijā ir līdzīgi radnieciskajām sugām Gliophorus graminicolor vai G. viridis un prasa atkārtotu pārbaudi. Ir zināms, ka Gliophorus psittacinus sastopams vienā vietā Leinkouvriveras ielejā netālu no Sidnejas. Aug gan pa vienai, gan lielās grupās.
Latvijā pirmo reizi novērota 1951. gadā Lielplatones apkārtnē, bet uz Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumu pirmais eksemplārs atvests tikai 2012. gadā no Moricsalas.[8] Latvijā zināms ap 10 atradņu.[8]
Ēdamība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zaļā stiklene reizēm tiek atzīta par ēdamu, taču tā ir mazvērtīga tās mazā izmēra un plānuma, kā arī ūdeņainuma dēļ.[5][11][12] Daļa avotu to novērtē kā neēdamu.[7] Iespējamā retuma dēļ Latvijas mikologi iesaka to saudzēt.[4] Ir ziņas, ka sēne var izraisīt gremošanas traucējumus.[13]
Līdzīgas sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā šo sugu var sajaukt ar zaļgano stikleni (Hygrocybe chlorophana), kurai ir zaļgandzeltena cepurīte.[4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Species Fungorum - Species synonymy». www.speciesfungorum.org. Skatīts: 2025-01-08.
- ↑ «Mycobank. Gliophorus psittacinus». www.mycobank.org. Skatīts: 2025-01-08.
- ↑ Babos, M.; Halász, K.; Zagyva, T.; Zöld-Balogh, Á; Szegő, D.; Bratek, Z. (2011-06-30). "Preliminary notes on dual relevance of ITS sequences and pigments in <I>Hygrocybe</I> taxonomy" (en). Persoonia - Molecular Phylogeny and Evolution of Fungi 26 (1): 99–107. doi:10.3767/003158511X578349. ISSN 0031-5850.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 133. lpp.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 R. Michael Davis, Robert Sommer, John A. Menge. Field Guide to Mushrooms of Western North America. Berkeley : University of California Press, 2012. 123–124. lpp. ISBN 978-0-520-95360-4. OCLC 797915861.
- ↑ «Latvijas sēnes - zaļā (papagaiļu) stiklene». www.senes.lv. Skatīts: 2025-01-08.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 «zaļā stiklene - Hygrocybe psittacina (Schaeff.: Fr.) Herink - Sēnes - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv. Skatīts: 2025-01-08.
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 «Par 2025. gada sēni nosauc zaļo jeb papagaiļu stikleni – krāšņa un reti sastopama». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2025-01-08.
- ↑ Ethnomycological knowledge among Kaqchikel, indigenous Maya people of Guatemalan Highlands
- ↑ Improved Understanding of the Macrofungal Diversity of Mongolia: Species Richness, Conservation Status, and An Annotated Checklist
- ↑ «Parrot Waxcap». Wild Food UK (en-GB). Skatīts: 2020-09-06.
- ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 22. lpp.
- ↑ Hans E. Laux: Der große Kosmos-Pilzführer. Alle Speisepilze mit ihren giftigen Doppelgängern. Franckh-Kosmos, Stuttgart 2001, ISBN 3-440-08457-4, S. 116.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zaļā stiklene.