Zaļais krupis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Zaļais krupis
Bufotes viridis (Laurenti, 1768)
Zaļais krupis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseAbinieki (Amphibia)
KārtaBezastainie abinieki (Anura)
DzimtaKrupju dzimta (Bufonidae)
ĢintsZaļie krupji (Bufotes)
SugaZaļais krupis (Bufotes viridis)
Sinonīmi
  • Bufo viridis
  • Pseudepidalea viridis
Izplatība
Pseudepidalea viridis dis.png
Zaļais krupis Vikikrātuvē

Zaļais krupis (Bufotes viridis) ir krupju dzimtas (Bufonidae) Latvijā dzīvojoša bezastaino abinieku suga.[1][2] Nesenā pagātnē tas tika klasificēts īsto krupju ģintī (Bufo), bet saskaņā ar jaunākajiem ģenētiskajiem pētījumiem līdz ar citām 13 krupju sugām izdalīts zaļo krupju ģintī (Bufotes). Vairākas zaļā krupja kādreizējās pasugas mūsdienās tiek sistematizētas kā atsevišķas sugas.[1]

Zaļā krupja riesta sauciens

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļajam krupim uz sāniem ir sīkas, sarkanas kārpiņas
Acu zīlītes ir horizontālas

Saskaņā ar jaunāko sistemātiku zaļais krupis ir Eiropā dzīvojoša abinieku suga un sastopams Viduseiropā un Austrumeiropā. Areāls uz rietumiem plešas līdz Francijas austrumiem, Vācijas rietumiem, uz ziemeļiem līdz Baltijas jūrai, sasniedzot Zviedrijas dienvidus un Igauniju, uz dienvidiem līdz Itālijas ziemeļiem un Grieķijas dienvidiem, Krētu ieskaitot, uz austrumiem cauri Krievijas Eiropas daļai līdz Kazahstānai.[1][3] Ir iekļauts Baltijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā.[4]

Dzīvo ļoti dažādos biotopos. Vairojas dažādos ūdensbaseinos ar stāvošu vai lēni tekošu ūdeni — purvos, dīķos, ezeros, grāvjos, kanālos, upju līčos un citur. Parasti izvēlas seklas ūdenstilpes.[5]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļais krupis Latvijā ir salīdzinoši reta, bet vietām diezgan lielā skaitā sastopama krupju suga. Latvija atrodas uz izplatības areāla robežas un kopējais atradņu skaits nav liels. Zaļais krupis pārsvarā sastopams lielu upju (Daugavas, Lielupes, Ogres un Aiviekstes) tuvumā.[4] Labprāt apmetas cilvēku tuvumā. Zaļajam krupim ir blīvas populācijas vairākos Rīgas jaunajos apbūves rajonos, vecos parkos. Bieži novērojams siltos vasaras vakaros lecam pa ietvēm, medījot kukaiņus, kas pulcējas ielu laternu gaismā. Bieži manīts siltumnīcās, dārzos, kuros būtiski samazina kaitēkļu skaitu. Par slēptuvēm bieži vien izvēlas arī saimniecības ēkas.[4]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļais krupis ir viens no krāšņākajiem Eiropā dzīvojošiem krupjiem. Ķermeņa garums ir apmēram 4,8—12 cm.[3] Tēviņš nedaudz mazāks par mātīti. Āda kārpaina, galvas malās atrodas lieli pieauss indes dziedzeri ­— parotīdi. Mugura pelēka vai olīvzaļa, ar labi izteiktiem tumšzaļiem plankumiem un uz sāniem ar sīkām sarkanām kārpiņām. Vēderpuse gaiša, parasti bez plankumiem.[4] Acu zīlītes horizontālas. Nārsta laikā tēviņš atšķiras no mātītes ar tumši brūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē, kā arī tēviņš parasti ir zaļāks, bet mātīte pelēkāka.[3] Iekšējais rezonators labi attīstīts, dzied diezgan intensīvi visu nārsta periodu. Dziesma melodiska, ļoti īpatnēja. Pārvietojas īsiem lēcieniem.[4]

Dzīves veids un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļais krupis labi pacieš karstumu un sausumu
Zaļā krupja kurkuļi

Zaļais krupis ir aktīvs vakara krēslā un naktī, kā arī dienā pēc lietus vai mākoņainā laikā.[4] Parasti tas dienas gaišo laiku pavada kādā slēptuvē, bet ļoti karstās dienās sēž seklā ūdenī.[3] Nārsta periodā zaļais krupis ir aktīvs visu diennakti. Tolerants pret cilvēka klātbūtni un mēdz apmesties arī pilsētās.[4] Zaļais krupis ļoti labi pacieš karstumu, līdz pat +40°C, kā arī tie ir izturīgi pret izžūšanu. Nāve iestājas tikai tad, kad ķermenis zaudējis apmēram 50% no šķidruma.[3] Sausos, karstos reģionos krupis pa nakti mērcējas ūdenstilpē, lai atgūtu ķermeņa mitrumu.[3] Zaļais krupis no nārsta vietām mēdz ceļot 2—5 km attālumā.[3] Ziemo pagrabos, bedrēs, alās.

Barojas ar sauszemes bezmugurkaulniekiem, piemēram, circeņiem, miltu melnuļiem, tauriņiem, sliekām, vabolēm un tauriņu kāpuriem. Ziemošanas periods sākas septembra beigās.[4] Ziemu tas pavada visbiežāk uz sauszemes, lai gan reizēm ziemo arī ūdenī. Zaļo krupi ziemošanas vietās var novērot gan pa vienam, gan grupās.[3]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nārsta periods zaļajam krupim ir samērā īss, no majai sākuma līdz vidum. Nārsta vietas bieži atrodas parkos, mākslīgajās ūdenstilpēs, lielākos dīķos ar smilšainiem krastiem, karjeros.[4] Tomēr ūdenstilpe parasti nav dziļāka par 50 cm.[3] Zaļais krupis nārsto gan saldūdens tilpnēs, gan sālsūdenī.[3] Mātīte iznērš 2000—30 000 ikru,[3] taču parasti to skaits ir ap 5000.[4] Ikri savirknēti tievos, recekļainos, 2—7 m garos pavedienos, kas ir pa vienam vai pa pāriem.[3][4] Kurkuļi izšķiļas pēc 3—6 dienām. Kurkuļi, tāpat kā citām Latvijā sastopamajām krupju sugām, sīki (ap 3 cm) un melni. Metamorfoze notiek pēc 45—55 dienām, un mazie krupīši ūdenstilpi parasti atstāj jūlijā. Dzimumgatavība iestājas dzīves ceturtajā gadā.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]