Zebres svīta
| Zebres svīta | |
|---|---|
| Pamatinformācija | |
| Stratotips: | Dobeles 92. urbuma intervāls 1383,7-1426,5 m |
| Vecums: | ap 480 Ma |
| Atklājējs: | Tatjana Spriņģe |
| Stratigrāfija | |
| Sistēma: | Ordoviks |
| Nodalījums: | Apakšordoviks |
| Stāvs: | Flojas, Tremadokas |
| Horizonts: | Latorpas, Varangu |
| Svīta: | Zebres |
| Rida: | Lutriņu, Kumbru, Zirņu, Kalvenes, Zantes |
| Ģeogrāfija | |
| Valsts: | Latvija, Igaunija, Lietuva |
| Reģions: | Baltija |
| Raksturlielumi | |
| Iežu sastāvs: | māli |
| Biezums: | līdz 46 m |
| Fosilijas: | graptolīti, trilobīti, konodonti |
Zebres svīta ir apakšordovika varangu un latorpas horizontu stratigrāfiskā vienība Baltijā. Svītu 1974. gadā izdalīja Tatjana Spriņģe Cieceres 10. urbuma griezumā, 1076—1114 m intervālā. Vēlāk, 1975. gadā, svītas apjoms tika palielināts, iekļaujot tajā apakšā esošos tremadokas stāva mālus, kas pēc litoloģiskām īpašībām ir līdzīgi zebres svītas iežiem. Stratotipiskajā griezumā (Cieceres 10. urbums) svītas apakšējā robeža atrodas 1120,5 m dziļumā. Svīta nosaukta Zebres strauta vārdā, kas tecēja stratotipiskajā rajonā. Tā kā Cieceres urbuma serde ir nozaudēta, tad par svītas neostratotipu tika pieņemts Dobeles 92. urbuma griezums 1383,7—1426,5 m intervālā.
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Zebres svīta ir izplatīta Rietumu struktūrfacialās zonas robežās. Tās izplatības areāls ietver Latvijas dienvidrietumu un centrālos rajonus. Vispilnīgākie griezumi atrodas Jelgavas paleoielieces vidusdaļā, valsts dienvidrietumos, kur tās maksimālais biezums Dobeles 92. urbumā sastāda 46 metrus. Paleoielieces malās ir izsekojami tikai svītas augšējie slāņi, bet senāko, apakšējo slāņu tur nav. Šajos rajonos svītas biezums svārstās no dažiem līdz 20—25 metriem.
Svītu veido dažādas krāsas mālu mija: sarkanīgi brūni (dominējošie), zaļganīgi un tumšpelēki. Māliem ir neskaidri slāņota vai vāji horizontali slāņota tekstūra. Tie uzguļ ļoti plānam (0,07—0,20 m) glaukonīta smilšakmens starpslānim (Adzes 6., Dreimaņu 11., Pāvilostas 51., Kuiļu 9., Cieceres 10. u.c. urbumi).
Dažos griezumos (Olaines D-4., Bīriņu urbumi) virs svītas māliem uzguļ 10—20 cm bieza raibi krāsota kaļķaina dolomīta starpkārta ar glaukonīta graudu ieslēgumiem. Māli iekļauj sevī salīdzinoši retas bezslēdzenes pleckāju paliekas. Atsevišķos līmeņos ir sastopami graptolīti un ļoti reti lieli trilobītu fragmenti. Visā mālu griezumā ir sastopami konodontu elementi.
Svītas stratotipiskajā griezumā ir izdalītas 5 litoloģiskās ridas: lutriņu, kumbru, zirņu, kalvenes un zantes ridas, kas atšķiras savā starpā galvenokārt pēc iežu krāsojuma.
- Lutriņu rida ieguļ svītas pamatnē un to veido pārsvarā zaļganīgi pelēki māli ar tumšpelēku mālu starpkārtām. Atsevišķi ridas līmeņi satur dažadu glaukonīta daudzumu. Ir izdalīti 5—7 glaukonīta starpslāņi. Ridas biezums ir neliels: no 1,0 (Aizputes 43. urbums) līdz 5,5 м (Cieceres 10. urbums).
- Kumbru ridu veido sarkanīgi brūni un zaļganīgi peleki māli, kuru augšdaļā ir izsekojams tumšpelēku mālu starpslānis. Ridas maksimālais biezums nepārsniedz 6 m (Cieceres 10. urbums).
- Lutriņu un kumbru ridas ir izplatītas pārsvarā Jelgavas paleoielieces vidusdaļas ietvaros.
- Zirņu ridu veido sarkanīgi brūni (reizēm ar lillā nokrāsu) māli ar retām zaļganīgi pelēku mālu starpkārtām. Rida ir izplatīta nedaudz lielākā platībā, nekā apakšējo ridu nogulumi, lai gan arī nesasniedz Jelgavas paleoielieces nogāzes. Ridas biezums mainās no dažiem metriem līdz 16 m (Skrundas 28. urbums).
- Kalvenes ridu veido zaļganīgi pelēki māli ar retiem sarkanīgi brūnu mālu starpslāņiem, un tā ir izplatīta gandrīz pa visu Jelgavas paleoielieces platību. Ridas maksimālais biezums (12 m) ir konstatēts Skrundas 31. urbuma griezumā.
- Zantes rida noslēdz svītas griezumu un to veido sarkanīgi brūni māli ar retiem zaļganīgi pelēku mālu starpslāņiem. Šī rida ir visizplatītākā un ir sastopama visā Jelgavas paleoieliecē. Tās biezums svārstās no 1,5 m (Ēdoles 61. urbums) līdz 14,5 m (Dobeles 92. urbums).
Paleoielieces vidusdaļā zebres svīta stratigrāfiski saskanīgi uzguļ uz kallaveres svītas smilšakmeņiem. Pārējā svītas izplatības laukumā dažāda vecuma ridas nesaskanīgi kallaveres smilšakmeņiem. Svītas apakšējā robeža ir litoloģiski skaidra un tiek vilkta pa kallaveres svītas glaukonīta smilšakmeņu virsmu, kas ieguļ zem zebres svītas māliem.[1]
Igaunijā un Lietuvā
[labot | labot pirmkodu]Igaunijā zebres svītas nogulumus veido zaļganīgi pelēki un sarkanīgi brūni dolomīti vai māli, kas satur glaukonītu. Igaunijā šī svīta ir izplatīta valsts dienvidu daļā, bet Lietuvā valsts ziemeļrietumos. Vislielākais svītas biezums Lietuvā sastāda 18 metrus.
Paleontoloģiskais raksturojums
[labot | labot pirmkodu]Lutriņu un kumbru ridas, pateicoties Bryograptus aff. ramosus, Clonograptus cf. tenellus, Triograptus osloensis, Kiaerograptus kiaeri klātbūtnei, ir iedalītas augšējās tremadomkas Bryograptus-Clonograptus zonā.
Zirņu rida satur graptolītus Tetragraptus phyllograptoides, kalvenes rida - zonālos graptolītus Didymograptus balticus un trilobītus Megistaspis planilimbata, zantes rida - graptolītus Phyllograptus densus, Ph. angustifolius elongatus, uz kā pamata augšējās trīs ridas ir ieskaitītas latorpas horizontā un apakšordovika flojas stāvā.[2]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Ульст, Р.Ж., Л.К. Гайлите и В.И. Яковлева, Ордовик Латвии, Рига, Зинатне, 1982. 27-28. lpp.
- ↑ Биркис А.П., Брангулис А.П., Гаврилова A.B., Гайлите Л.К., Даниланс И.Я., Лунц А.Я., Лярская Л.А., Менакер Е.А., Мурниекс Л.Э., Савваитова Л.С., Сорокин B.C., Ульст Р.Ж., Фридрихсоне А.И. Стратиграфические схемы Латвийской ССР, Рига, "Зиннтне", 1976. 230 с. 39. lpp